Mācoties no labākajiem

Arvien vairāk laukā sāk izskatīties pēc pavasara. Pievērsiet uzmanību – izskatīties, nevis varbūt sajusties (šodien pēc rīta rosmes -22 grādu kailsalā nevarēju iedarbināt auto..) vai tml. Arī izklausīties, starp citu – mežu skrējienos ir izdevies saklausīt putnu balsis. Jau pamanāma ir dienas/nakts robežas nobīdīšanās vakaros uz priekšu un rītos atpakaļ. Arvien biežāk parādās atklāta saule, kuras apspīdētam skriet ir daudz patīkamāk. Biežāk gadās skrējieni, kas manā vērtējumā iegūst klasifikatoru `ideāls` – diez vai tie ar ko labāki par lielu daļu pavasara/vasaras/rudens skrējieniem, taču uz ziemas (vairumā drūmo) skrējienu fona tie patīkami izceļas. Tā nu pērnās nedēļas nogales garais skrējiens pilnībā atbilda šim raksturojumam, arī pirmais šīs nedēļas rīta rosmes skrējiens pa saules apspīdētu meža un pļavas cīņu frontes līniju, vēl arī citi.

Ikreiz, skrienot šādu skrējienu, gribas par to uzrakstīt rakstu, kaut ko nedaudz vismaz, bet pēc tam uzreiz nav laika un tad jau aizmirstas. Lai uzrakstītu rakstu, vajadzīgs kaut nedaudz saņemties, ja negrib, lai raksts būtu twīta jeb čiepstiena garumā, pie tam sakarīgs. Bez tam – ja šādi raksti parādītos vairumā, emuārs, iespējams kļūtu pārlieku vienveidīgs. Gribētos veikt kādas nelielas piezīmes par katru no skrējieniem, kaut vai tādēļ, lai vēlāk pašam būtu interesanti palasīties.

Vakar, sērfojot tīmeklī, gluži nejauši uzgāju slavenā amerikāņu ultramaratonista Antona Krupickas emuāru. Ar vārdu `nejauši` es šajā gadījumā domāju atslēgas vārdu `Anton Krupicka` ierakstīšanu Google lodziņā ar domu paskatīties, vai šī persona gadījumā neraksta emuāru, ko būtu interesanti palasīties.. Izrādās, viņš ik nedēļu apkopo piezīmes par saviem tās nedēļas skrējieniem kā atsevišķu rakstu. Kaut kas līdzīgs manām mēneša atskaitēm par saraksta izpildi, tikai tādā griezumā, kādu biju vēlējies arī es par saviem skrējieniem, bet kas man pašam tā nebija ienācis prātā. Uzreiz iedomāju – varbūt es arī tā varētu darīt! Viņš gan savas skrējienu piezīmes papildina arī ar krāšņām bildēm, jo savos kalnu piedzīvojumos ņem līdzi fotoaparātu. Varbūt ir vērts apdomāt arī šo lietu – reizēm ir gadījies, ka skrējienā ir kaut kas tik ievērības cienīgs, ko būtu bijis forši iemūžināt, bet nav, ar ko.

Varbūt, sākot ar šo nedēļu, mēģināšu publicēt piezīmes par saviem skrējieniem. Tad jau redzēs – sanāks kas jēdzīgs vai nē. Nesolu noteikti turpināt visa mūža garumā..

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s