Divdesmit trešais saraksta izpildes mēnesis

Gada īsākais mēnesis aprit tieši šodien – datumā, ko gadās piedzīvot retāk kā reizi četros gados! Lai gan mēs mierīgi varam teikt, ka piedzīvojam to tieši reizi četros gados, jo divi tuvākie izņēmumi, kad gads dalās ar četri, bet tomēr nav garais, ir 1900. un 2100. gadi, kurus, šķiet, nav piedzīvojis un droši vien arī nepiedzīvos neviens no mana emuāra šī brīža lasītājiem.. Bet labi gan, ka šogad februārī ir 29 dienas, citādi man nesanāktu atkal viens apaļš rādītājs – tieši šodienas vakara skrējienā pārsniedzu šogad noskrietus 1000 kilometrus! Janvārī noskrēju `tikai` 471.7 km, bet īsajā februārī – veselus 533.9 km. Kas vēl februārī padarīts saraksta pildīšanas sakarā? Skatīt zemāk! Turpināt lasīt

Advertisements

Nedēļas skrējieni: 20. – 26. februāris

Pirmdiena, 20.02.2012.
Rīts: 8.5 km – rīta rosme
Nu gan baigi pieputinātas visas meža takas. Visu rītu, liekas, snidzis. Stipra snigšana vēl turpinājās arī, kad gāju ārā skriet – dažas minūtes pirms plkst. 8:00. Sniga tādām ļoti lielām pārslām, gandrīz vai sniega pikām, varētu teikt. Pēc tam gan snigšana pārgāja, bet jābrien bija pamatīgi un gandrīz it visā manā maršrutā. Līdz ar to tā pagrūti skrējās – vidējais temps sanāca 6:46 min/km (apmēram kā parasti rīta rosmēs), bet vidējais pulss tai pat laikā 136 parastā rīta skrējienu 128-130 vietā.

Puteņošana, ejot uz startu

Puteņošana, ejot uz startu

Ierastais dabiskais šķērslis arī no visām pusēm sniegā grimst

Ierastais dabiskais šķērslis arī no visām pusēm sniegā grimst

Vakars: 14.7 km – sprintu vingrinājumi
Šoreiz atteicos no meža taciņām, lai nav tik traki jābrien, un skrēju pa trotuāriem. Lielākoties tīri skrienams, daudz maz notīrīts. Protams, šur tur arī izņēmumi.

Turpināt lasīt

Nedēļas skrējieni: 13. – 19. februāris

Pirmdiena, 13.02.2012.
Rīts: 7.5 km – rīta rosme
Tā kā šonedēļ man ir atpūtas nedēļa no skriešanas un plānoju skriet darba dienās pamatā tikai rīta rosmes, tad izdomāju, ka varētu nedaudz šo rīta rosmi pagarināt, ja reiz tas ir vienīgais dienas skrējiens. Šorīt jau temperatūra bija pakāpusies līdz pat -7 grādiem – riktīgi silts jau! Līdz ar to (un arī nedaudz pateicoties tam, ka kreisajam Vibramam kaut kas nedaudz berza pēdas iekšsānā) nolēmu, ka mežā jāpamēģina uz brīdi apavus novilkt un paskriet basām pa sniegu. Tā teikt – jānovērtē situācija, cik ciešami šie apstākļi jau ir baskājiem. Domāts – darīts! Tomēr sniegs, izrādās, ir tīri auksta padarīšana – jau pirmajos simts metros sāka salt pēdas. Domāju – varbūt pāries.. Bet īsti nepārgāja. Tomēr noskrēju basām pieņemami – apaļu puskilometru. Tad apstājos un atkal uzvilku Vibramus. Starp citu, pagrūti ievilkt visus pirkstus tajās Vibrama pirkstu kabatiņās, ja pirksti nosaluši un kļuvuši nedaudz nejūtīgi 😉 Taču jau pēc simts metriem pirksti iesila un atguva savu jūtību un līdz ar to arī savas vietas kabatiņās 🙂

Pēc 3.1 km iesildīšanās esmu gatavs turpināt ceļu basām

Pēc 3.1 km iesildīšanās esmu gatavs turpināt ceļu basām

Vakars: 4 km – iesildīšanās un atsildīšanās
Aizgāju uz sporta klubu padarboties trenažieru zālē, lai nelaistu zūdībā abonomentu šajā no skriešanas atpūšanās nedēļā. Tomēr nevarēju pilnīgi atturēties no skriešanas – noskrēju 2 km pirms un 2 km pēc padarbošanās.

Turpināt lasīt

Kā kāds skrējējs cepumus cepa..

Šis būs stāsts par vīru, kurš nekad mūžā vēl nebija neko cepis, neskaitot olas uz pannas. Reiz gan viņš mēģināja cept makaronus, uzbēra tos no pakas uz pannas un kādu laiku cepināja, līdz nācās secināt, ka nekas jēdzīgs nesanāk – makaroni tikai apdega, bet īpaši ēdami nekļuva. Neviens viņam nebija ieminējies, ka pirms cepšanas makaronus vēl vajagot izvārīt.. Tas ir vispār kaut kas neiedomājams – kāda tad jēga cept, ja jau ir izvārīti!? Tas ir kā velti darīt dubultu darbu.. Vai tad kartupeļus pirms cepšanas vāra?? Liekas, ka ne, lai arī pats šis vīrs nekad kartupeļus cepis nav. Lai vai kā, šis būs stāsts par vīra jauno pieredzi cepumu cepšanā!

Viss sākās ar to, ka aplūkojamā vīra sieva atrada tīmeklī šokolādes cepumu recepti, kuru atrādīja vīram, sakot, ka tā esot tik vienkārša, ka pat viņš varot uztaisīt. Protams, tas bija sarkasms, to abi apjēdza. Taču pēc dažām dienām vīrs atcerējās par šo recepti un mēģināja to pārlasīt, lai saprastu, vai tas ir kā pietiekami precīzs algoritms, ko tiešām ikviens varētu realizēt pie veiksmīgas apstākļu sakritības, vai tomēr tajā atrodamas arī kādas neprecizitātes. Recepte sastāvēja no divām daļām – vajadzīgo izejmateriālu saraksta un paša cepšanas procesa apraksta. Izejmateriālu saraksts izskatījās šāds:

Turpināt lasīt

Nedēļas skrējieni: 6. – 12. februāris

Pirmdiena, 6.02.2012.
Rīts: 6.5 km – standarta rīta rosmes aplis
Pērnās nedēļas vidū ziņoja, ka šodien jau būšot krietni siltāks. Vakar teica, ka tomēr šodien vēl ne, bet pēc tam gan. Šorīt tāpēc nācās vēl joprojām skriet -25 grādos. Sākumā, kad palika krietni aukstāks laiks (pirms kādas nedēļas), bija interesanti, bet nu jau sāk nedaudz apnikt 😉 Aukstums, ne jau skriešana.. Bet nu jau ziņo, ka viss februāris tomēr būšot, iespējams, vēl krietni paauksts..

Nedaudz vēlāka rīta rosme, nedaudz agrāk jau lēc saule, rezultāts - saule ierastajā vietā jau krietni augstāk!

Nedaudz vēlāka rīta rosme, nedaudz agrāk jau lēc saule, rezultāts - saule ierastajā vietā jau krietni augstāk!

Vakars: 14.7 km – sprintu vingrinājumi
Bija paredzēts veikt dažāda veida paātrināšanās un tamlīdzīgus vingrinājumus 100 metru  garumā, tāpēc skrēju uz jaunā Juglas ielas posma velo un gājēju paralēlajiem celiņiem ar domu paskriet pa tīru asfaltu, kas ir pietiekami garš un bez traucēkļiem. Domāju – ja reiz praktiski visi trotuāri manā apkārtnē ir gandrīz pilnīgi tīri no sniega un ledus, tad šis celiņš jau pavisam noteikti tāds būs. Izrādās – nekā tamlīdzīga! Viss celiņš vienā ledū, vietām tikai maza josla vienā vai otrā pusē tīra.. Nu nekas, skrēju, kā varēju, kaut kas jau sanāca.

Skrienamajam celiņam tikai šaura josla brīva no ledus, un arī tā ne visur

Skrienamajam celiņam tikai šaura josla brīva no ledus, un arī tā ne visur

Turpināt lasīt

Kāpēc dzīvot basām?

Šo rakstu biju uzrakstījis jau pasen – pērnā gada oktobra beigu pusē. Taču netiku to nopublicējis dažādu iemeslu dēļ. Tagad izvilku to no vecās lādes, nopūtu tam sakrājušos putekļus, atsvaidzināju ar pāris punktiem uz `i` un varu nodot Jūsu vērtēšanai. Pēdējā laikā mani pārsteigusi visapkārt valdošā vispārējā neziņa par vienu no cilvēka sešām maņām – propriocepciju. Teju ikviens, kam šo vārdu sarunā minu, parasti izbrīnā iepleš acābolus vai citādi demonstrē savu pretizbrīnu man.. Tāpēc domāju, ka pienācis īstais brīdis šī raksta iepazīstināšanai ar saules gaismu. Tad nu sāksim ar augstāk minētās maņas izskaidrojošu definīciju un turpināsim ar mēģinājumu atbildēt uz virsrakstā uzdoto jautājumu.

Propriocepcija – cilvēka sestā maņa, ķermeņa spēja apzināties savu novietojumu un kustību telpā un koordinēt to. Pateicoties šai maņai, mēs spējam pārvietoties tumsā, satvert dažādus priekšmetus (jēlu olu, metāla stieni) bez piedomāšanas utt.

Turpināt lasīt

Nedēļas skrējieni: 30. janvāris – 5. februāris

Pirmdiena, 30.01.2012.
Rīts: 6.5 km – mežs, pļava, nomaļš ceļš
(standarta rīta rosmes aplis)
Ideāla rīta rosme, kuras dēļ tā pa lielam vispār nolēmu sākt veikt šīs piezīmes, kā jau to pirms pāris dienām minēju. Laiciņš pavēss, kādi -15 grādi, pagaidām mans aukstākais skrējiens bez zeķēm. Saule tik tikko kā uzlēkusi, debesis skaidras, tāpēc jau, skrienot caur mežu, starp kokiem apaļo spožu bumbu varēju redzēt. Izskrienot no meža pļavas malā, saule virs tālāk esošā meža redzama visā pilnībā, gar pļavas malu varu skriet saules apspīdēts. Šai īsajā posmā, ko skrēju pa meža un pļavas robežu, domāju par ultraskrējieniem, kalniem, ilgām skriešanas stundām utt. Saules gaismā kaut kā tomēr pavisam cita skriešana kā tumsā vai mākslīgā apgaismojumā.

Vakars: 3.5 km – trotuārs
Biju plānojis skriet sprintus un vēl šādas tādas lietas, jo šonedēļ (tieši šodien) sākas nākamais posms manā Romas maratona treniņu procesā – anaerobie ātruma treniņi. Laiks likās līdzīgs kā no rīta – paauksts, arī apmēram tāda pati temperatūra kā no rīta. Bet, protams, vakarā pēc darba saule jau sen kā norietējusi, un vēlēšanās līst ārā – tumsā un aukstumā – skriet nebija nekāda.. Beigu beigās jau tomēr saņēmos un izlīdu, taču jau pirmajā kilometrā sāka salt kāju pirksti. Domāju – gan jau tūlīt pāries, bet īsti līdz pirmā kilometra beigām vēl pārgājis nebija. Tad nu nolēmu – nav ko, šodien jāņem atpūta! Izmetu mazu līkumu ap mežu un skrēju atpakaļ uz māju. Atskrienot atpakaļ, kāju pirksti gan jau sen vairs nesala, tā kā varēju skriet vien tālāk un turpināt treniņu (ko būtu arī vajadzējis darīt), taču šoreiz mana slinkā puse ņēma virsroku un metu mieru. Šodienas rīta un vakara treniņi likās kā diena pret nakti (domājams, ka tieši, pateicoties saules klātbūtnei un tās neesamībai).

Turpināt lasīt