Ziema. Tumsa. Mežs.

Skriešana naktī pa mežu ir viens varen jauks piedzīvojums! Arī šovakar no viena tāda esmu atgriezies.

Man nepatīk skriet ar galvas lukturi, laikam jau pamatā tādēļ, ka neesmu atradis tādu, kuru varētu noregulēt pareizā leņķī un kurš arī būtu kaut cik jēdzīgs gaismas izstarojuma ziņā. Tie, kas man gadījušies, bijuši ļoti vārgi spīdoši, kā arī galva tad vai nu nedaudz jāpieliec, vai jāpiepaceļ, lai apgaismota tiktu tieši tā takas vieta, kuru vēlos. Pirkt normāla spožuma lukturi par vairākiem desmitiem latu pat neesmu apsvēris..

Bet tagad beidzot uzsnidzis sniegs, un tas ļauj man skriet pa mežu tāpat – brīvi, bez luktura. Ja ir kaut niecīgākā gaismiņas atblāzma, baltais sniegs to ļoti labi atstaro un taka gandrīz vai ir redzama. Un gaismiņa ir – vai nu no mēness, vai lielpilsētā esošā gaismas piesārņojuma. Tāpēc šodien skrēju bez luktura. Pa tumsu. Caur mežiem. Viens.

Jāteic, ka tās ir īpatnēji satraucošas izjūtas, kādas nevar gūt nekur citur. Visapkārt mežs, viss kluss, viss balts, taka pilnībā redzama nav, bet aprises ir nojaušamas. Ik pa brīdim klusumu pārtrauc kāda dabas skaņa – vai nu vējā iebrakšķas koks, tālumā ierejas suns, vai no siltumtrases caurules nokrīt kāda lāsteka vai sniega blāķis. Ikreiz sanāk nedaudz satrūkties, jo visas šīs skaņas ļoti labi dzirdamas meža klusumā. Pabaisi.. Vienu brīdi riktīgi sabijos, kad pēkšņi pamanīju sev priekšā acu augstumā kādu lielu kameni vai līdzīgu dzīvnieku, kas man `skrēja` virsū.. Apmēram dūres lielumā.. Uzreiz instinktīvi sabremzējos un metos sāņus. Izrādās – tas bijis kāds nokarens zars, skuju kumšķis vai kas tamlīdzīgs, kam biju skrējis virsū..🙂

Šādos apstākļos ļoti labi tiek trenēta propriocepcija – cilvēka sestā maņa, kas palīdz mums orientēties telpā un apzināties savu novietojumu tajā. Uz pēdām esošie proprioceptīvie receptori ziņo smadzenēm par segumu, pa kuru skrienam, un smadzenes izlemj, kā katrā gadījumā rīkoties. Skrēju Vibramos. Tā kā taka bija redzama tikai daļēji, nācās ļoti paļauties uz savu propriocepciju. Katrā solī pēda kāri tvēra zemi, lai mēģinātu atpazīt seguma veidu. Varētu domāt – kas tur daudz, ko atpazīt, sniegs vien! Bet nē, arī sniegs mēdz būt ļoti dažāds, ne velti arktikā dzīvojošajai Sami tautai viņu valodā esot milzums sinonīmu vārdam `Sniegs`. Sniegs var būt irdens, tas var būt pieblīvēts, irdenums var būt virspusējs vai dziļāks, pieblīvējums var būt mīkstāks vai cietāks, slidenāks vai ne tik slidens, var gadīties arī ledus dažādās formās utt. Bez tam – arī pati virsma var būt vai nu pilnīgi horizontāla vai slīpa uz kādu pusi, var gadīties kāda bedre vai izcilnis. Visas šīs lietas nav ar aci (vismaz manu netrenēto) tumsā labi uztveramas, tāpēc pēdai katrā solī nākas pieņemt pašai savus secinājumus.

Ziema, tumsa, mežs - ne mans, bet izskatās nedaudz līdzīgi (man, izrādās, nav nevienas bildes no savas takas tumsā..) - tikai te taka apgaismota ar lukturi, jāspēj iztēloties, ka priekšā ir tāda pat melna nakts kā pa malām..

Ziema, tumsa, mežs - ne mans, bet izskatās nedaudz līdzīgi (man, izrādās, nav nevienas bildes no savas takas tumsā..) - tikai te taka apgaismota ar lukturi, jāspēj iztēloties, ka priekšā ir tāda pat melna nakts kā pa malām..

Skrējās ideāli, pēdas ļoti labi tika galā ar tām doto uzdevumu, pašas it kā meklēja tām patīkamāku segumu, pa kuru skriet, novērst slīdēšanu un tamlīdzīgi. Vietām nācās skriet arī pa dziļāku irdenu sniegu, kur tā jaunuzsnigušajā variantā cilvēks vēl savu kāju nebija spēris. Tad sniegs bija jau pāri potītēm un skārās pie kailās ādas šajā rajonā. Bet tas nesalst! Neticiet? Iesaku izmēģināt! Kādā brīdī radās sajūta, ka tas ir kaut kas pirmatnējs. Skrienu gandrīz basām kājām, katrā solī aptaustot segumu, līdzīgi, kā to dara meža zvēri (droši vien daži arī mani novēroja..). Iedomājos, kā stirnas skrien pa šādu dziļāku sniegu, arī katrā solī iztaustot segumu un piekoriģējot savu soli. Galu galā – tieši tā ir baspēdošanas burvība un būtība! Baspēdošanas būtība nav sacensības, kilometri un sekundes, strikti intervālu treniņi vai obligāta iesildīšanās pirms skrējiena. Tā ir skriešana prieka pēc, neskaitot noskrieto attālumu vai laiku, skrienot tik ilgi un ātri, kā tajā brīdī ir patikšana. Tā ir arī spontanitāte – skriet uzreiz, kad iegribās, nevis tikai pēc kaut kādu staipīšanās vingrinājumu izpildes vai iesildīšanās. Tā nav skriešana pilsētā. Tā ir skriešanā mežā, dabā. Tā ir atcerēšanās par mūsu senlaiku senčiem, kas skrēja, lai izdzīvotu.

Viss šis ir tas, kāpēc es skrienu un kāpēc skrienu basām. Kamēr nebija sniegs, skrēju pa trotuāriem. Tas man nepatīk. Ja ir kāds skriešanas veids, kas man nepatīk vēl vairāk kā skriešana pilsētā gar ielām, tad tā ir skriešana sporta klubā uz trenažiera. Arī uz tā tomēr skrienu šajā tumšajā periodā. Tā kā šoziem sniegs nav bijis no tām biežākajām dabas parādībām, tad skriet pa trotuāriem biju spiests visai ilgstoši. Tas mani bija demotivējis tiktāl, ka tikai ar milzu piespiešanos spēju sevi no rīta vai vakarā izdzīt no mājas, lai noskrietu vajadzīgo gabalu. Reizēm arī nespēju, tā treniņi tika reizumis izlaisti. Skriešanas prieks bija zudis.. Šodien es to atkal atguvu! Skrējiens pagāja nemanot, aizmirsu visus traucējošos faktorus un tikai skrēju.. Tā jau ir – no dabas esam nākuši, un tur mums arī īstā vieta!

Bet šādi mana taka izskatās rīta rosmes laikā

Bet šādi mana taka izskatās rīta rosmes laikā

Un kā ar jums? Nav zudis skriešanas prieks šajā tumšajā laikā? Varbūt tas arī atgriezies līdz ar sniegu?

P.S. Izrādās, tieši šajā skrējienā – jau pēc tā pirmajiem 300 metriem – beidzot tika izpildīts mana saraksta punkts par 5005 kilometru noskriešanu! Papildus svētki un līksmība!

 

5 thoughts on “Ziema. Tumsa. Mežs.

  1. Es ar aizdomājos par tām pēdas un zemes attiecībām – vairāk skrienot basām ādai jāpaliek biezākai un arī nejūtīgākai. Tad jau arī to informāciju no zemes vairs tik daudz neuzlasīsi. Vai varbūt skriešanu basām atstāt tikai pa svētkiem, nu kā saldo ēdienu?

    • Nē, nejūtīgāka āda nepaliek, tas ir tikai pierašanas jautājums, āda vairāk pierod, un asumi, piemēram, līdz ar to vairs neizsauc tik asas izjūtas. Tas ir tāpat kā ar jebkuru citu maņu. Piemēram, redze – ja naktī istabā uzreiz ieslēdzam mazo naktslampiņu, tad acīm ir krasa pārmaiņa, kas izsauc asas izjūtas (cits tās sauktu par nepatīkamām). Bet jau pēc dažiem mirkļiem acis pie gaismas kairinājuma pierod un vēl pēc brīža jau šķiet, ka istabā ir diezgan tumšs, jāslēdz iekšā arī lielā lampa. Bet no tā jau acis nekļūst nejūtīgākas, redze nepasliktinās. Jebkurai maņai vajadzīgs laiks pierašanai, arī propriocepcijai.
      Bet vai ar vaļā acīm mēs gribētu dzīvot tikai svētku dienās, lai to izbaudītu kā saldo ēdienu? Nu, nezinu gan..🙂

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s