Divdesmit otrais saraksta izpildes mēnesis

2012. gads iesācies labi. Gan skriešanas ziņā, gan citādi, par ko liecina vairāki saraksta punkti, kas izpildīti šajā gada pirmajā mēnesī. Tad nu par visu pēc kārtas.

Turpināt lasīt

Advertisements

Kā būtu ar vienu simtjūdžnieku?

Vēlies noskriet ultramaratonu? Teiksim, kādu 100-jūdžnieku? Ja esi to jau kādu reizi izdarījis, tālāk vari nelasīt, tas nebūs priekš Tevis. Lai gan.. Nu labi, izdomā pats! Septiņus vārdus sakot, tiek piedāvāta iespēja noskriet 100 jūdžu ultramaratonu! Kam tiek? Kas piedāvā? Visa informācija par to atrodama tīmekļa vietnē http://www.runningwitheric.com.

Tiesa, tai lapā vajag piereģistrēties, lai tur ko jēdzīgu ieraudzītu. Tāpēc, zinot cilvēka slinkumu uz šādām darbībām, īsumā pastāstīšu, par ko ir runa (lai gan, ja gribēsiet šai pasākumā piedalīties, jums vienalga nāksies reģistrēties).

Tātad – kas tas par Ēriku, ar kuru kopā tiek piedāvāts skriet? Tas ir Ēriks Ortons, amerikāņu skriešanas treneris, kurš satrenēja Kristoferu Makdugalu leģendārajam 50 jūdžu ultramaratonam caur Vara kanjoniem Meksikā, ko pēc tam Kristofers aprakstīja savā dižpārdoklī `Born To Run` jeb `Dzimis, lai skrietu` (es gan nekad īsti neesmu sapratis, kā labāk šo nosaukumu tulkot latviski – `Dzimis, lai skrietu`, vai `Dzimuši, lai skrietu`. Parasti jau tiek runāts par mums visiem kopumā, sakot, ka cilvēki ir dzimuši, lai skrietu, bet grāmatas nosaukumam vairāk derētu pirmais variants, jo tas ir īsāks, kā arī piemērojams katram indivīdam atsevišķi, sakot, piemēram, ka katrs no mums ir dzimis, lai skrietu.. Laikam vienkārši jāgaida, kad beidzot šī grāmata tiks iztulkota arī latviski, tad jau redzēs, kāds būs tās nosaukums).

Tātad nu Ēriks Ortons uzcepis tīmekļa lapu, kurā aicina ikvienu interesentu pievienoties viņa komandai, kuras dalībnieki galu galā kādās sacensībās noskries (vai vismaz mēģinās) 100 jūdzes jeb 160 kilometrus, kas, šķiet, ir vispopulārākā ultramaratona distance pasaulē. Bet nu ko nu es te mēģināšu pastāstīt ideju saviem vārdiem.. Labāk lai runā tiešs uzsaukuma tulkojums no Ērika lapas..

Turpināt lasīt

Ziema. Tumsa. Mežs.

Skriešana naktī pa mežu ir viens varen jauks piedzīvojums! Arī šovakar no viena tāda esmu atgriezies.

Man nepatīk skriet ar galvas lukturi, laikam jau pamatā tādēļ, ka neesmu atradis tādu, kuru varētu noregulēt pareizā leņķī un kurš arī būtu kaut cik jēdzīgs gaismas izstarojuma ziņā. Tie, kas man gadījušies, bijuši ļoti vārgi spīdoši, kā arī galva tad vai nu nedaudz jāpieliec, vai jāpiepaceļ, lai apgaismota tiktu tieši tā takas vieta, kuru vēlos. Pirkt normāla spožuma lukturi par vairākiem desmitiem latu pat neesmu apsvēris..

Bet tagad beidzot uzsnidzis sniegs, un tas ļauj man skriet pa mežu tāpat – brīvi, bez luktura. Ja ir kaut niecīgākā gaismiņas atblāzma, baltais sniegs to ļoti labi atstaro un taka gandrīz vai ir redzama. Un gaismiņa ir – vai nu no mēness, vai lielpilsētā esošā gaismas piesārņojuma. Tāpēc šodien skrēju bez luktura. Pa tumsu. Caur mežiem. Viens.

Jāteic, ka tās ir īpatnēji satraucošas izjūtas, kādas nevar gūt nekur citur. Visapkārt mežs, viss kluss, viss balts, taka pilnībā redzama nav, bet aprises ir nojaušamas. Ik pa brīdim klusumu pārtrauc kāda dabas skaņa – vai nu vējā iebrakšķas koks, tālumā ierejas suns, vai no siltumtrases caurules nokrīt kāda lāsteka vai sniega blāķis. Ikreiz sanāk nedaudz satrūkties, jo visas šīs skaņas ļoti labi dzirdamas meža klusumā. Pabaisi.. Vienu brīdi riktīgi sabijos, kad pēkšņi pamanīju sev priekšā acu augstumā kādu lielu kameni vai līdzīgu dzīvnieku, kas man `skrēja` virsū.. Apmēram dūres lielumā.. Uzreiz instinktīvi sabremzējos un metos sāņus. Izrādās – tas bijis kāds nokarens zars, skuju kumšķis vai kas tamlīdzīgs, kam biju skrējis virsū.. 🙂

Turpināt lasīt

2011. gada emuārošana

Emuāru veidošanas vietne wordpress.com ik gadu katram tās lietotājam sagatavo tādu kā statistikas pārskatu par to, kā šajā gadā viņa emuāram gājis. Tā kā statistika ir lieta, kas man vienmēr interesē un regulāri pētu arī sava emuāra apmeklējumu statistiku, atslēgas vārdus, pēc kuriem tas atrasts tīmekļa meklētājos, lapas, no kurām vedušas saites uz to un tamlīdzīgi, tad nevarēju nepadalīties ar WordPress rūķu (viņi gan paši sevi sauc par mērkaķiem, bet latviskajā tulkojumā tas neskan īsti labi) veikumu arī mana emuāra sakarā; jo sevišķi jau tādēļ, ka viņi paši zem statistikas pārskata jau bija sagatavojuši pogu, kuru nospiežot, tiek uzģenerēts šāds raksts, man pat nekas nav jādara (tikvien kā bija jāpārtulko latviski un/vai jāpārveido/jāpapildina šis ievads).. 😉

Te būs izvilkums no kopsavilkuma (arī šis tika uzģenerēts, es to tikai pārtulkoju):

Sidnejas operas koncertu zāles ietilpība ir 2700 cilvēku. Šis emuārs 2011. gadā tika aplūkots 25000 reižu. Ja tas būtu bijis koncerts Sidnejas operā, būtu vajadzīgs pilnībā izpārdot deviņus šī koncerta atkārtojumus, lai tik daudz cilvēku to varētu apmeklēt.

Pārējo gan lasiet angliski..

Jaunā gada apņemšanās

Saka, ka jauns gads esot jāuzsāk ar jaunām apņemšanām, lai visa gada garumā būtu, uz ko tiekties. Apņemšanās mēdz būt ļoti dažādas, laikam jau tāpēc, ka arī cilvēki, saka, esot dažādi. Nesen dzirdēju šādu apņemšanos: `Apņemos šajā gadā neko neapņemties, bet vienkārši iet un darīt!` (liekas, manīju šādu kaut kur Twitter ārēs). Es šādu laikam neapņemšos, lai nevienam nebūtu pamata mani iesūdzēt par plaģiātismu, bet šādas tādas citas lietas ir padomā arī man. Jauks raksts par jaunā gada skrējēju apņemšanām tapis arī VSK Noskrien lapā.

Tā kā šis ir skriešanas emuārs (jau labu laiciņu, kā par tādu pārvērties), tad padomāju, ko es varētu apņemties saistībā ar skriešanu (citu sfēru apņemšanos labāk paturēšu noslēpumā). Tā nu nolēmu apņemties (vai tādu vārdu salikumu maz drīkst lietot?) izvirzīt pats sev rezultātus, kādus vajadzētu mēģināt sasniegt šajā gadā dažādās skriešanas distancēs. Zemāk esmu tos pierakstījis – atkal pamatā pats sev, lai neaizmirstos, lai ik pa laikam būtu, kur paskatīties.

Katrai no minētajām distancēm esmu izvirzījis sev divus mērķus – augstāku (A) un zemāku (B). B tipa mērķi centos izvirzīt tādu, kuru sasniegt vajadzētu varēt ne bez pietiekoši lielām pūlēm, bet kurš tomēr likās, ka ir diezgan reāli izpildāms šī gada laikā. A tipa mērķis ir krietni augstāks, tā sasniegšanai būtu jāpieliek nesalīdzināmi lielāks darbs un tā, manuprāt, varētu būt galējā robeža, cik tālu es varētu aizsniegties 2012. gada laikā, pieļaujot iespēju, ka varbūt nemaz tik tālu netikšu, bet tomēr neliekot arī šo mērķi tik augstu, lai to izpildīt nebūtu nekādu cerību.

Turpināt lasīt