Trīs Ziemassvētku skrējieni

Priecīgus otros Ziemassvētkus jeb precīzāk – to pašu izskaņu! Ziemassvētki aizvadīti, dāvanu apmaiņa paveikta, dziesmiņas padziedātas, pantiņi noskaitīti, arī kilometri noskraidīti. Ziemassvētku kilometri jeb trīs Ziemassvētku skrējieni šogad izrādījušies īpaši – katrs savā unikālā veidā -, tāpēc esmu katru no tiem atsevišķi (katru skrējienu, ne kilometru) zemāk nedaudz aprakstījis.

24. decembra rīta skrējiens

Pirms došanās uz Valmieru svinēt Ziemassvētkus ģimenes lokā nolēmu vēl Rīgā no rīta izskriet. Šonedēļ biju visai cītīgi skrējis nedēļas sākumā – otrdien un ceturtdien biju noskrējis pagarākus gabalus – 18 un 18.5 km -, kā to paredz mans treniņu process Romas maratonam, par kuru varbūt kaut kad uzrakstīšu atsevišķi, ja tauta to gribēs, bet pa starpām – pirmdien un trešdien – biju skrējis savus tradicionālos īsos gabaliņus 12 km garumā. Ceturtdienas skrējiena laikā jau manī iezagās doma – kas zin, varbūt jau šonedēļ noskriesies beidzot kopā tie maģiskie simts.. Kā nekā – jau ceturtdienas vakarā noskrieti šai nedēļā jau 60.5 km, bet vēl visa nedēļas nogale priekšā!

Piektdien, lai arī īsā darba diena, tomēr vēl visādi sīkumi, ko darīt, gatavojoties svētkiem, un rezultātā slinkums doties vakarā skriet.. Tā nu piektdien nolēmu, ka tomēr 100 kilometru nedēļu atlikšu uz vēlāku laiku – gan jau arī svētdien tāpat nebūs laika garajam skrējienam, jo būs jāsvinas un tā. Nolēmu tomēr nedēļas nogalē nedaudz paskriet – piemēram, pa kādiem 15 kilometriem abās nedēļas pēdējās dienās.

Sestdien pamodos, pa miegam klausoties sievas runāšanā par snigšanu ārā. No vienas puses forši pa sniedziņu paskrieties, no otras domāju, kā nu būs ar huarache sandalēm – vai maz varēs bez slīdēšanas kaut cik paskriet.. Atcerējos pērno ziemu, kad sniegs bija daudz jo daudz un slidenākos laikos Vibramos skriet bija ārkārtīgi pagrūti. Kamēr vēl nebiju ticis pie saviem pirmajiem Vibramiem, skrēju Sportivās ar izteikti rievoto zoli, tad vēl skriešana bija kaut cik ciešama arī pa slidenajām vietām. Bet huarachēm zole vēl gludāka par Vibramiem..

Vēl iepriecinošāka situācija kļuva, kad sieva pēc pārnākšanas no veikala pastāstīja par visā apkārtnē uz trotuāriem un ielām esošo melno ledu.. Viss esot apledojis, paiet gandrīz neesot iespējams un tādā garā🙂 Sapriecājos, ka nu gan būs viens varen lēns un pīļveidīgs skrējiens un devos vien ārā huarachēs.

Sāku skriet, un skrējās tīri labi. Nodomāju – nu gan jau visur tas apledojums nav, jāgaida, kad beidzot sāks slīdēt. Temps arī turējās normas robežās – ap 5:30 min/km. Tomēr ar laiku iedomājos, ka laikam taču ik pa brīdim sanāk paskriet gan pa ledu, gan slidenāku sniegu, bet tad kāpēc es neslīdu uz visām pusēm, bet tikai šad tad nedaudz paspolējas un viss? Un tad es iedomājos – tehnika! Protams – pagājušajā ziemā tikai sāku mēģināt pirmo reizi skriet pa slidenām virsmām ar pareizu tehniku, bet nu jau esmu to praktizējis visu gadu. Atceros, ka pagājušajā ziemā mēģināju celt un nolaist kājas vertikāli zem sevis, lai neslīdētu, bet tik labi vēl nesanāca. Droši vien daudzi ir redzējuši video materiālu, kurā Pose skriešanas metodes autors doktors Nikolas Romanovs kā vienu no apmācības veidiem demonstrē tieši skriešanu pa ledu:

Ar prieku secināju, ka šoziem mana skriešanas tehnika ir krietni pirlnveidojusies, salīdzinot to ar pērno ziemu. Tikai vienu reizi visa skrējiena laikā uz vienas kājas saslīdēju kādā lēzenā lejupceļā. Tomēr nepakritu.

Šis skrējiens īpašs arī ar to, ka tas bija mans pirmais skrējiens huarachēs pa sniegu un ledu. Lai arī laiciņš ārā bija visai silts – apmēram nulle vai kāds grāds zem tās -, bet nedaudz bažījos, kā būs skriet huarachēs, kad sniegs gan jau apkārt vien visu laiku trīsies, gan jau arī kādas slapjākas vietas mežā būs, ūdens un tā. Bet bija [vismaz] ļoti forši! Kā ierasts, kājas iesila tīri ātri un pēc kādām 10 skriešanas minūtēm jau bija ļoti komfortabla skriešana. Netraucēja ne tas, ka kājas drīz vien kļuva slapjas, ne tas, ka šur tur nācās dziļāk iegrimt sniegājā. Kopumā sanāca ļoti foršs skrējiens, un noskrēju arī vairāk kā iepriekš biju plānojis – 17.5 km.

Skrējiena laikā, kad jau biju izdomājis, pa kādu maršrutu tālāk skriet līdz finišam un aptuveni jau sarēķinājis, cik liels gabals tad šodien sanāks, sāku atkal rēķināt šīs nedēļas veikumu. Sanāk – ja rīt, nedēļas pēdējā dienā, noskrienu vien astoņus kilometrus, tad jau būšu atkārtoti sasniedzis savu vienas nedēļas rekordu – 86 kilometrus. Tātad, ja noskrienu vairāk par astoņiem kilometriem, ko pavisam noteikti plānoju nākamajā dienā izdarīt, tad būtu jauns nedēļas kilometrāžas rekords. Savukārt, ja noskrietu svētdienā 22 kilometrus, tad šai nedēļā kopā sanāktu.. apaļš simtiņš! Sāku prātuļot, vai būs tik daudz laika rīt, lai veiktu 22-nieku, likās, ka varbūt tas ir tomēr izdarāms jau šonedēļ..

24./25. decembra mijas skrējiens

Dzirdēts ticējums – Ziemassvētku naktī jāapskrien ap māju trīs reizes basām kājām, tad nākamajā gadā zobi nesāp (vai pēc citiem avotiem – ir laba veselība). To nu nevarēju laist garām! Visu vakaru, protams, tika ēsts un ēsts, lai izpildītu arī citu noteikumu par vismaz deviņu ēdienu notiesāšanu😉 Pēc šādas izēšanās mazs skrējiens būtu tieši laikā. Mēģināju saaģitēt dalībai šajā skrējienā arī citus līdzsvinētājus, bet izdevās pierunāt tikai vienu – Alīna kopā ar mani veica pirmo apli ap māju (precīzāk – skrēja man pa priekšu, laikam jau gribēja pirmā notestēt ceļa segumu uz dažāda veida asumu esamību).

Alīna finišē savu apli

Alīna finišē savu apli

Es tad nu mēģināju turēties līdzi, klausoties bļāvienos par to, cik auksti un tā🙂 Patiesi – bija atkal svaigi uzsnigusi neliela sniega kārtiņa un vēl arī nedaudz turpināja snigt. Dažus metrus skrējām pa zālāju, bet pārējo – pa asfaltu un nedaudz betona segumu. Pēc pirmā apļa Alīna ieskrēja iekšā sildīties, jo nezināja, ka kājas iesils tikai ap otrā apļa beigām..🙂 Es noskrēju trīs apļus ar astīti jeb tieši puskilometru. Ļoti forši! Startējām uzreiz pēc pusnakts. Zobu sāpes līdz ar to tiek atliktas vismaz par gadu uz priekšu!

Skrienu pa taciņu, ko kāds/kāda jau skrējis/-usi

Skrienu pa taciņu, ko kāds/kāda jau skrējis/-usi

25. decembra skrējiens

Biju nolēmis atlikt niekošanos un nobeigt šo nedēļu ar skrējienu, kas pieliktu treknu punktu manai pirmajai 100 kilometru nedēļai. Tā kā no rīta jau biju noskrējis puskilometru apkārt mājai, tad nu vairs atlika noskriet tikai 21.5 kilometrus, lai kopā pa nedēļu būtu salasījies apaļš simts. Likās – vieglāk par vieglu, jo parasti brīvdienās pēdējā laikā biju bez problēmām skrējis nedaudz garākus garos skrējienus. Tomēr izrādījās, ka ne gluži bez jebkādām pūlēm tikšu pie sava simtnieka..

Skrēju Valmierā no mājas uz dārza pusi un atpakaļ. Normāli, skrienot pa taisnāko taku, līdz dārzam un atpakaļ sanāktu vien kādi 14 kilometri, tāpēc iepinu maršrutā dažādus līkumus. Kad biju noskrējis jau kādus desmit kilometrus un līdz ar to jau labojis nedēļas kilometrāžas rekordu, jutu, ka labās kājas huaraches priekšējais striķis tā kā sāk nedaudz berzties otrā pirksta iekšpusē. Tā jau gadījies ne reizi vien, kad šeit tiek noberzta āda. Liekas, ka pamatā tas skaidrojams ar šāda veida laika apstākļiem, kad ārā ir slapjš, dubļains un/vai sniegains, kad jāskrien pa smiltīm un tamlīdzīgi, kad ap striķi salīp visāda draza un tad beržas gar pirkstu. Jocīgi, ka kreisajai kājai nekad nekas [vēl] nav noberzies, vienmēr tikai labajai kājai. Gluži pretējs efekts – ja skrienu basām kājām garākus gabalus pa asu virsmu, tad atkal labajai kājai parasti nekas pēdai nenoberžas, bet kreisajai gan..

Ap 11.3 km biju sasniedzis trases tālāko punktu – dārzu. Nolēmu pamēģināt paskriet basām, jo sāka jau kaitināt tā striķa beršanās. Tā kā no rīta tīri labi bija basām skrējies pa sniegu, tad domāju, ka gan jau tagad būs tāpat. Brīdi vēl pie sevis pašaubījos, vai tiešām vilkt nost huaraches tālākajā trases punktā, lai sāktu skriet pa sniegu basām kājām, būtu pati prātīgākā doma, bet tomēr saņēmos un novilku. Sākumā bija tīri normāli, bet pēc tam palika aukstāk. Arī sniegs te nebija mīksts un pūkains, bet gan ass un raupjš. Skriešana pa tādu nebija tik patīkama, kā varētu vēlēties. Īsti nezināju, vai ar laiku paliks atkal siltāk vai nē, tāpēc pēc puskilometra veikšanas basām nolēmu atkal turpināt ceļu huarachēs. Uzreiz tik silti palika – huaraches tiešām ir kārtīgi ziemas apavi!

Uz kādu laiku striķa beršanās atkal nelika par sevi manīt, bet kādus 5-6 kilometrus pirms beigām atkal sāka grauzties.. Apmēram 3.5 km pirms finiša pabradāju pa Gauju, kura vēl nebija aizsalusi (atšķirībā no kāda dīķa, kuram skrēju garām pie ūdens attīrīšanas iekārtām pašā skrējiena sākumā), mēģinot noskalot no kājas, striķa un huaraches visus netīrumus, bet īsti tas nelīdzēja. Divus kilometrus pirms finiša tika pieņemts lēmums tālāk skriet bez apaviem, jo kāja jau bija nopludināta asinīm, izsakoties ar [nelieliem] pārspīlējumiem😉 Te jau biju atgriezies pilsētas ielās, kur sniegs jau bija nokusis, tāpēc skriet basām te varēja bez bēdu. Vismaz pa ielu braucamo daļu, jo trotuārus vēl pamatā tomēr klāja sniegs. Tāpēc skrēju pa braucamajām daļām, mēģinot izvairīties no auto plūsmas, kas gan nebija pārlieku liela. Šur tur gan nācās paskriet arī pa sniegu, pa trotuāriem, pa asāku asfaltu un tamlīdzīgu, kā rezultātā tiku pie palielas tulznas ierastā vietā – uz kreisās kājas mazā pirkstiņa. Tas mani diezgan apbēdināja, jo nebiju domājis, ka jau pēc pāris basiem kilometriem man būtu jārodas tulznai, esmu taču skrējis arī krietni vairāk.. Bet tomēr nekas nespēja aizēnot faktu, ka ar šiem pēdējiem diviem basajiem kilometriem ir beidzot noslēgusies nedēļa, kurā saskrieti apaļi 100 km. Turklāt – tas noticis Valmierā tieši Ziemassvētku nedēļā! Papildus bonuss, varētu teikt!

Ziemassvētku dienas skrējiens noslēdzies ar 100 km nedēļā

Ziemassvētku dienas skrējiens noslēdzies ar 100 km nedēļā

Tagad tik neatslābt un turpināt cītīgi skriet, lai martā nav jākaunas no itāļiem.. Nākamā nedēļa, kas būs pēdējā šajā gadā, būs arī pēdējā kilometrāžas vākšanas posma nedēļa manā šī brīža treniņu procesā, pēc tam sāksies cits posms. Šodien – nedēļas pirmajā dienā – no skriešanas atpūšos, kamēr pie viena sadzīst arī kājas noberzums, bet jau rīt turpinām skriet! Nebūtu slikti šogad arī pagūt noskriet 2000 jūdzes, nezinu, kā būs. 3000 kilometrus šajā gadā nosvinēju jau pirms laiciņa, bet līdz 2000 jūdzēm pietrūkst vēl pavisam nedaudz. Bet nekas traks; būs – būs, nebūs – nebūs!

2 thoughts on “Trīs Ziemassvētku skrējieni

  1. Es gan autoram neiesaku tikai paļauties uz vienu “pose running” un viss. Bet meklēt un pilnveidot savu tehniku. Piemēram, šis ir visai interesants video:

    Maratonisti (vismaz viduvējie) parasti nav ļoti ātri skrējēji tieši dēļ tā, ka jāskrien ļoti ilgi, un viņu skriešanas tehnika nedaudz atšķiras no sprinteru tehnikas. Piemēram, sprinteris teiks, ka jāpiezemējas ar pēdas priekšējo daļu un pēdai pie zemes jāpavada maksimāli īss laiks, jo ar to atsperas strauji, lai ķermenis kustētos uz priekšu pēc iespējas ātrāk, pēc tam apakšstilbs ar pēdu pat piesitas gandrīz pie dibena un tad augšstilbu velkot uz priekšu ceļam augšstilbu ļoti augstu! Tā tik tiešām var ātri paskriet (pa neslidīgu virsmu), bet ne jau 42.195km tā paskriesi… Saka, ka tomēr ir labi piezemēties ar kājas vidusdaļu, lai neradītu papildus slodzi apakšstilbam kā arī lai nebremzētu un pārāk netricinātu ķermeni, kā tas ir piezemējoties ar papēdi. Bet vispār jau katram pašam jāseko līdzi un jāpamaina (jāpieslīpē) sava skriešanas tehnika…

    • Paldies par video! Biju šo jau redzējis senāk, bet bija interesanti noskatīties tagad vēlreiz pēc ilgāka laika.
      Es nekādā ziņā nekoncentrējos tikai uz `Pose running`. Koncentrējos uz `Good form running` kopumā, bet no dažām konkrētāk tehnikām kā Pose vai Chi var aizņemties šo to noderīgu. Protams – tehnikas pilnveidošanas darbs ir nebeidzams, visu laiku jāseko tai līdzi un jāpēta, ko vēl uzlabot, lai iegūtu vēl lielāku skriešanas efektivitāti un tml.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s