Uz `brīvām kājām` jau pusgadu

Straujajā laika ritumā sanāca palaist garām kādu visai apaļu atzīmējamu notikumu – pērnajā svētdienā apritēja jau (pus)apaļš pusgads, kopš kādā skriešanas treniņā pēdējo reizi kājās uzāvu kādu tradicionālo skriešanas apavu pāri jeb, citiem vārdiem sakot, pēdu zārkus. Tas notika šī gada 20. maijā, un tie bija mani savulaik ļoti iemīļotie Asics Kayano 16, kurus tiku iegādājis 2010. gada 9. aprīlī, domādams, ka pie manām paceles cīpslas sāpēm vainojamie jau diezgan palietotie iepriekšējie apavi – Asics Kayano 15. Tomēr arī 16. modelis uz manu cīpslu nekādu pozitīvo iespaidu neatstāja, tāpēc ap šo laiku arī sāku iekļaut savos treniņos baso skriešanu, bet tas jau ir cits stāsts..

Minētajā datumā – 2011. gada 20. maijā – skrēju pēdējo skrējienu (3 km garumā) pirms gaidāmā Nordea Rīgas maratona, un šajā skrējienā pats ne tuvu nebiju domājis, ka šis izrādīsies mans pēdējais treniņu skrējiens šajos apavos, bet jau pēc pāris dienām notiekošajās pusmaratona sacensībās šie apavi piedzīvos arī vispār pēdējo skrējienu manās kājās..

Lai arī neko no šīm lietām tad vēl nenojautu, tomēr zināmas vēsmas par to patiesībā jau varēja liecināt. Jau vairāk kā gadu biju ieviesis basos skrējienus savā treniņu procesā, kā arī jau kādu pusgadu agrāk biju nolēmis kaut kad – agrāk vai vēlāk – pilnībā atteikties no tradicionālajiem skriešanas apaviem. Šādu punktu biju iekļāvis arī savā pildāmo lietu sarakstā. Tāpat biju ticis jau arī pie vairākiem minimālajiem apaviem – 4. janvārī biju ieguvis Vibram FiveFingers, februāra sākumā pagatavojis pats savas huarache sandales no Depo veikalā atrodamajām sastāvdaļām, bet aprīlī uzmeistaroju jaunu huarachu pāri no jau daudz izturīgākiem materiāliem. Biju jau krietni daudz saskrējis ar minimālajiem apaviem, kā arī basām kājām.

Pavisam noteikti jau tajā laikā biju pilnīgi izpratis visu to ļaunumu, ko tradicionālie apavi nodara kājām – pēdām, ceļgaliem, gurniem – un mugurai. Vismaz man tā tolaik likās. Tagad gan saprotu, ka kopš tā laika esmu daudzas lietas sapratis vēl daudz dziļāk. Tagad patiešām nesaprotu, kā vēl kāds var skriet šādos apavos, kā var to pats sev labprātīgi nodarīt.. Manuprāt, šajā informācijas laikmetā, kad par šīm lietām tik daudz tiek runāts, visur rakstīts utt., turēšanos pie šīs veco laiku apavu industrijas apzināti melīgās (neba nu šīs lielās firmas vienkārši nezina, ko paši dara) reklāmas un propagandas nevar nosaukt citādi kā vien par tumsonību. Īpaši klajā pretrunā nonāk tie, kas saka, ka skrien savas veselības pēc, nevis cenšas sasniegt augstus rezultātus – it kā skrien, lai veselību uzlabotu, bet tai pat laikā aun apavus, kas veselību vistiešākajā veidā bojā (pie tam vēl par to piemaksājot krietnas summiņas). Nu gluži kā skriet, smēķējot cigareti.. Bet nu labi, tā jau atkal esmu novirzījies uz pavisam citu stāstu..😉

Biju pat jau arī noskrējis vienas sacensības VibramosSportlat 1. Rīgas pusmaratonu 8. maijā. Tas bija sanācis lielisks – jauns personīgais rekords. Taču Nordea Rīgas maratonā tomēr nolēmu vēl startēt ar saviem vecajiem apaviem. Daļēji manī vēl nebija pilnīga pārliecība par to, ka tagad tā pēkšņi varu visās sacensībās startēt ar Vibramiem, likās, ka pārejai dabīgāk būtu notikt pakāpeniskāk. Tas tā, protams, arī ir, taču pakāpenisko pāreju jau vislielākajā mērā biju ievērojis treniņos. Otrs iemesls par labu tradicionālajiem apaviem toreiz bija arī vēlme salīdzināt rezultātus divos pusmaratonos, kas notiek diezgan tuvu viens otram – tikai ar divu nedēļu atstarpi. Nordea pasākumā gan atkal tiku pie jauna rekorda, taču diez vai šo nopelnu varētu piedēvēt Asics – arī pēc tam rekords tika labots vēlreiz, un tad jau atkal Vibramos. Kad pēc 22. maija pusmaratona finiša novilku apavus, tā bija pēdējā reize, kad tos turēju rokās.. Būtu es to zinājis toreiz, varbūt būtu bijis vērts to kaut kā nosvinēt🙂 Bet nu nekas – atliek tad svinēt tagad, kad kopš šī notikuma pagājis jau puse gada.

Bilde veco laiku piemiņai no mana pēdējā skrējiena šajos apavos - bet es vismaz nepiezemējos uz papēža..

Bilde veco laiku piemiņai no mana pēdējā skrējiena šajos apavos - bet es vismaz nepiezemējos uz papēža..

Taisnības labad jāteic, ka vēlāk sacensībās esmu skrējis arī ar La Sportiva Crosslite krosa apaviem, kuri nav gluži minimāli, jo tiem ir praktiski standarta zole ar kārtīgu protektoru. Taču tie ir visādā citādā ziņā ļoti tuvi minimālajiem apaviem – tiem nav ne amortizācijas, ne pēdas velves atbalsta, kā arī tiem ir pietiekami daudz vietas kāju pirkstiem (slēgtajiem apaviem gan laikam vienmēr var vēlēties vairāk..). Treniņos gan ar tiem skrējis pēc tam neesmu.

Un kā veicas jums? Vai esat atteikušies no pēdu zārciņiem? Kad tos pēdējoreiz izmantojāt skriešanai? Vai arī – cik ilgi vēl plānojat tos izmantot?

4 thoughts on “Uz `brīvām kājām` jau pusgadu

  1. Nabaga Kajāni… Tik daudz jums kopīgu divvientulības brīžu bijis piemājas mežos un pļavās, tik daudzi kopīgi, satraukuma pilni starti un priekpilni finiši… Un tagad? Nabaga Kajāniem jānoput ar koridora putekļiem… Vai tiešām viņi to ir pelnījuši?😀
    P.S. Bilde spēcīga, man skatoties pat sāka sāpēt mana mīļākā saite – pēdas saite.🙂 Veco, labo laiku vārdā.🙂

  2. Ari es nevaru vairs sevi iedomaties parastajos skriesanas apavos. Sakot skriet Vibramos esmu ne tikai aizmirsis par traumam, bet ari uzstadijis personigos rekordus vairakas distances un pamatigi palielinajis nedela noskrieto km skaitu. Vel viens noverojums- skrienot ar minimalajiem apaviem neizjutu vajadzibu pec stiepsanas vingrinajumiem. Ir jutams, ka muskuli darbojas dabiski un nekas nav maksligi jastiepj. Ka tev OreMan ir ar to, jo maniju, ka tu staipies gan.

    • Jā, es vēl staipos, bet tas ir vairāk aiz ieraduma. Toties esmu ticis gandrīz vaļā no lielākās staipīšanās daļas pirms skriešanas. Bet pēc skriešanas pakāpeniski samazinu staipīšanās apjomu. Esmu jau ticis vaļā no vairākiem vingrinājumiem, bet pārējos esmu samazinājis stiepšanās laiku. Domāju, ka īsti jau nav tā staipīšanās vajadzīga, bet pieradums ir pieradums🙂

  3. Ari man bija lidzigi. Skrienot ar pedu zarkiem stiepsanas bija loti vajadziga, jo vareja pilnigi sajust, cik piedziti muskuli bija pec skriesanas. Parejot uz VFF pat pec 20km skrejiena muskuli jutas lieliski, bija miksti un nesapigi it ka darot kaut ko kas tiem skistu pilnigi dabisks. Pamazam par stiepsanos esmu aizmirsis un atcerejos par to tikai tad, kad redzeju tevi Rembatee stiepjoties.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s