Basā nedēļa

Kad maijā pievienoju savam sarakstam punktu nr. 93 – Vienu nedēļu no vietas pavadīt basām kājām, ne reizi neuzvelkot nevienu apavu – biju domājis, ka gan jau kādreiz tam nobriedīšu, saņemšos un nodzīvošu to nedēļu, droši vien kaut kad nākamgad.. Iznāca labāk, kā plānots, un šādu nedēļu piedzīvoju jau šī gada jūlija/augusta mijā.

Nebiju neko ne plānojis, ne kā, vienkārši vairākas dienas pēc kārtas neradās nekāda vajadzība pēc apaviem un tad jau arī galvā iešāvās doma – varbūt tiešām sanāks nedēļa!

Tas viss sākās ar 28. jūliju, kad izskrēju savu vakara skrējienu 13 kilometru garumā ar savām paštaisītajām huarachēm kājās. Kā vēlāk izrādīsies, nākamais apautais skrējiens man būs tikai 5. augustā.

Nākamā diena saistībā ar darbu man bija gan pirmā, gan pēdējā.. Pirmā tādā ziņā, ka 29. jūlijā pirmo reizi devos uz darbu basām kājām (protams, arī pa darbu tāds staigāju, gāju pusdienās, kā arī pēc tam atpakaļ), bet pēdējā – tādā ziņā, ka pēdējā darba diena pirms atvaļinājuma. Tā nu pēc apaviem šajā dienā nekādas vajadzības nebija.

Pēc darba ar draugiem devāmies pa taisno uz Ķesterciemu nedēļas nogali pavadīt pie jūras, dzīvojot teltīs.  Te jau laikam pat rūdītākie apavu mīļi beidzot atbrīvoja savas pēdas no mūžīgā ieslodzījuma, tāpēc nav brīnums, ka arī šīs divas ar pusi dienas – piektdienas vakarpusi, sestdienu un svētdienu – es kaut kā bez apaviem spēju iztikt🙂 Tiesa gan, apavu mīļi bez saviem pēdu zārciņiem tomēr neiztika pārgājienā uz Engures veikalu, kā arī brīžos, kad vajadzēja apmeklēt labierīcību būdiņu.. Jocīgi tipi.. Es gan iztiku!

Šajā laikā aizvadīju arī pāris skrējienus basām kājām – gan pa piejūras smiltāju, gan pa mežu, gan arī gar šoseju.

Tad pienāca jauna nedēļa ar manu pirmo oficiālā atvaļinājuma dienu šogad. To pavadīju mājās, veseļojoties no nelielās temperatūras, kura man bija nejaušā kārtā piemetusies. Atkal – pēc apaviem nekādas vajadzības! Ap šo laiku jau manā prātā sāka zagties doma, vai tik tiešām nebūtu vērtīgi tagad izvilkt līdz ceturtdienas vakaram.. Tiesa, tas `izvilkt` varētu izklausīties tā, it kā man, nabadziņam, būtu nepārtraukti jāmokās, jo nedrīkstu vilkt nekādus apavus. Tā gan nav! Gluži pretēji – kā jau vairākkārt minēju, līdz šim pēc apaviem nebija bijusi nekāda vajadzība, un varēja domāt, ka šis vajadzības trūkums varētu patiesi vilkties arī tālāk..

Otrdiena – esmu atveseļojies, varu atkal skriet! Tā kā vakar skrējis nebiju, tad šodien noskrēju divus skrējienus – vienu no rīta, otru vakarpusē. Abi, protams, basi. Nu jau tik tāda astīte vairs atlikusi – pusotra diena un nedēļa būs nodzīvota godam!

Arī trešdienas aktivitātes apavus neprasīja – viens skrējiens ceturtdaļmaratona garumā, kura laikā pat bija iespēja nedaudz pabradāt pa Juglas ezeru, kā arī aizbraucu samaksāt rēķinu par komunālajiem pakalpojumiem. Neko citu īpašu ārpus mājas šai dienā nedarīju.

Un beidzot pienāca arī ceturtdiena! Pērnajā ceturtdienā savu skrējienu huarachēs biju noslēdzis ap plkst. 19:25, tātad arī šodien vismaz līdz šim laikam vajadzētu nodzīvot basi. Ja vēl iepriekš bija licies, ka nedēļas aizvadīšanai nevajadzētu būt nekādām problēmām, tad nu sāka likties, ka vai tik beigu beigās nesanāks cīņa par minūtēm..! Jo raugi – šodien ir gan mana, gan arī manas sievas kāzu jubileja! Tas, protams, nekas, ja raugāmies no baso kāju viedokļa, bet manī raisījās nelielas bažas par to, ka vakarā bija paredzēts kāda smalka restorāna apmeklējums Rīgas centrā, un to, kā tur apkalpojošais personāžs uz mani skatīsies.. Vai mazums stāstu dzirdēts par baskāju diskrimināciju šādās un līdzīgās vietās.. Tiesa, pagaidām par laimi neesmu dzirdējis nevienu šādu stāstu par Latviju, bet kādam baskājim jau reiz nāksies būt pirmajam diskriminētajam arī Latvijā.. Un ārsta zīmes arī man nav..

Tā nu dienas sākums visai ierasts – bass ceturtdaļmaratona skrējiens, tad pāris veikalu apmeklējumi, nopērkot kaut ko ēdamu un kaut ko skatāmu (puķes), un tad jau arī jādodas uz centru. Tikšanās sarunāta ap plkst. 17:00, tā kā man nav variantu – ja negribu visu nedēļas darbu pakāst pēdējās minūtēs/stundās, tad būs vien jāriskē un jādodas uz šo iestādījumu basām kājām. Drošības pēc gan paķeru somā līdzi arī savus Vibramus🙂 Tomēr beigās viss izrādās labi, manām nepamatotajām bažām kārtējo reizi nav nekāda pamata – restorānā pat dabūjam galdiņu ārā, un neviens neko sliktu man arī nesaka. Tomēr reizēm labi, ka pie mums viss nav kā ASV..😉

Pēc 4. augusta ceturtdaļmaratona pa asfaltu. Smuki gan!

Pēc 4. augusta ceturtdaļmaratona pa asfaltu. Smuki gan!

Pēc vakariņām vēl aizejam uz kino un basā nedēļa tiek pat krieni pagarināta – kā jau iepriekš minēju, līdz pat 5. augustam, kad savu 15 km skrējienu atkal skrienu huarachēs, bet pēc tam uz briežu dārzu abi ar Alīnu dodamies Vibramos. Bet tas jau ir cits stāsts..

3 thoughts on “Basā nedēļa

  1. Malacis! Tavi panakumi tiesam iedvesmo. Pats ari censos piekopt baskaju dzivesveidu un pagaidam ar diskriminaciju nav nacies saskarties. Ir bijis gan restorana apmeklejums, gan pastaiga pa Vecrigu, gan randins (par laimi mana meitene ir samierinajusies ar maniem izgajieniem un vinai dzeks, kas atnak uz randinu basam kajam ejot pa pelkem izbrinu nesagadaja, cepuri nost protams tadas attieksmes prieksa).

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s