Mazāk nozīmē vairāk – vairāk skriešanas prieka

Ilgi neesmu neko rakstījis.. Tas diez ko neliecina par to, ka pa šo laiku nekas īpaši interesants nebūtu noticis, bet vairāk gan par.. paši ziniet ko.. Pāris rakstus būtu vērts veltīt pāris pieminēšanas vērtām lietām, kuras no vienas puses ir diezgan dažādas, bet kuras tomēr vieno divi kopīgi faktori – 1) tās visas saistītas ar skriešanu; kā arī 2) tās visas notikušas aptuveni vienas (pērnās) nedēļas laikā. Pirmais no šiem pāris (labi, runāsim precīzākos terminos – diviem) rakstiem veltīts sacensībām, bet otrs – treniņu procesam. Šis ir pirmais raksts. Otro rakstu lasiet šeit!

LSC šosejas skrējienu 4. posms
Sestdien Mežaparkā notika jau ceturtais šīs sezonas posms šosejas skrējienos, kuru organizē Latvijas Skriešanas Sporta Centrs. Pašā pirmajā šī gada posmā man piedalīties nesanāca, jo tieši tajā pat dienā notika pavasara kross Šmerļa mežā, kuru tiku atzinis par patīkamāku izvēli skriešanas sacensībām (jo tas tomēr notiek tikai reizi gadā un pa kalniņiem, kas man jo īpaši liekas saistoši). Taču gan otrajā, gan trešajā posmā piedalījos un tiku pie jauniem personīgajiem rekordiem attiecīgi 10 un 15 kilometru distancēs. Arī pērnsestdien, ierodoties uz ceturto šī seriāla posmu, bija klusa cerība tikt pie jauna rekorda – šoreiz 5 km distancē.

Labi, nedaudz samelots.. Godīgāk šo cerību būtu saukt nevis par klusu, bet tādu mēreni paskaļu, jo vairākiem cilvēkiem par to jau biju bildis, līdz ar ko noslēpumā tā tīta nebija, un izgāšanās gadījumā vairāki cilvēki pavisam likumīgi drīkstētu mani apsmiet. Tomēr šī cerība nebija arī gluži uz plāna galdiņa balstīta (pag, tas izteiciens laikam par plāno galdiņu bija, pirmkārt, cits, un, otrkārt, saistīts ar urbšanu.. eh, nu nekas). Piecus kilometrus sacensībās nebiju skrējis jau kopš pērnā gada 28. augusta, kad LSC stadiona skrējienos tiku pie sava līdzšinējā personīgā rekorda 21:06.3. Kopš tā laika, dzejnieku (vai rakstnieku?) vārdiem runājot, ir daudz ūdeņu aiztecējis (daudz ziemu arī pagājis), un esmu kļuvis par labāku skrējēju. Faktu, ka toreiz šis rekords tapa stadionā, veiksmīgi ignorējot, ierados Mežaparkā ar pārliecību par jauna rekorda izskriešanas iespēju.

Startā daži vēl sajūsminās par maniem pirkstaiņiem kājās (Vibram FiveFingers), atbildu uz dažiem jautājumiem par tiem, un drīz jau aidā! Pusmaratonisti jau ir aizskrējuši, un mēs, 5 km skrējēji, startējam drīz aiz viņiem. Uzsāku visai ātri, bet šeit arī nav cita varianta, ja gribu izskriet zem 21 minūtes un varbūt pat zem 20:30. Atcerēsimies, ka manā sarakstā iekļauts punkts, kas skan apmēram (nu labi – precīzi) tā: `Noskriet 5 kilometrus 20 minūtēs`. Tas nozīmētu skriet ar 4:00 min/km, kas man šobrīd liekas visai mežonīgs ātrums😉 Taču startā, kā jau ierasts, skrēju ātrāk kā paredzēts, un pirmais kilometrs sanāca ar laiku 3:50. Šajā brīdī prātā iezagās doma – līdz apaļām 20 minūtēm esmu iekrājis jau 10 sekunžu handikapu no vajadzīgā vidējā tempa, varbūt jāmēģina tomēr to saglabāt..

Jau kopš starta, kad visi izretojās, bija, kam skriet līdzi. Mēģināju turēties kādam skrējējam cieši aizmugurē, un pirmā kilometra beigās abi kopā noķērām Andi Pāži. Fakts, ka viņu jebkāda veida un garuma skrējienos esmu noskrējis tikai vienu reizi (pagājušā gada Ozolnieku ziemas skrējienā), deva vēl lielāku motivāciju mēģināt turēties līdzi.

Tā nu kādu puskilometru skrējām trijatā – es cieši aiz abiem saviem konkurentiem -, kad sāku manīt, ka temps nedaudz sācis krist un jau ir kādas 5-10 sekundes virs četrām minūtēm uz kilometru. Tā nu tas nedrīkstētu būt! Spēki man vēl daudz, tāpēc nolemju iet garām. Aizeju garām vīram, aiz kura biju skrējis pirmo kilometru (liekas, ka tas bija Normunds Langins?) un izvirzos blakus Andim. Viņš jau arī nepadodas, tāpēc kādu laiku skrienam blakus (tostarp blakus atrodamies arī apļa pēdējā līkumā, bet es diemžēl ārmalā). Taču neilgi pirms finiša zonas izvirzos vadībā no šī trijnieka, bet dzirdu, ka mans konkurents ir turpat aiz muguras (likās, ka tas ir Andis, bet tikai vēlāk pamanīju, ka tas tomēr otrs konkurents, kamēr Andis sāk atpalikt jau nedaudz tālāk).

Šķērsojam finiša līniju un aizejam otrā – pēdējā – aplī. Tālāk jau pamatā cīņa notiek tikai ar sevi un ar laiku – dikti jau gribētos iekļauties tajās maģiskajās 20 minūtēs. Konkurents gan arī nesnauž un visu laiku cieši turas aiz manis. Es tostarp savu pirmajā kilometrā iegūto handikapu lēnām pazaudēju – 2., 3. un 4. kilometrs noskrieti ar laikiem attiecīgi 4:01, 4:05 un 4:03. Desmit sekundes līdz ar to pārvērtušās par tikai vienu sekundi virs vajadzīgās normas. Viss tātad atkarīgs no pēdējā kilometra. Jūtu, ka spēki kaulos (vai tomēr muskuļos?) vēl ir, tāpēc pēdējā kilometrā nedaudz paātrinos un jūtu, ka spēju no sava konkurenta atrauties. Pēdējā līkumā viņš no manis jau ir visai atpalicis, bet man ir sajūta, ka pietiks vēl pat spēks finiša sprintam, ja konkurents tādu prasīs. To man tomēr neviens neprasa, tāpēc sarīkoju to sev pats. Finišā skrienu, cik spēju, un rezultātā pats savu pulksteni apstādinu, kad tas rāda 19:59.. Dzirdu gan, ka tiesnesis nosauc oficiālo laiku – 20:00. Lai vai kā, varen labs skrējiens, varu būt ļoti apmierināts ar paveikto.

LSC mači - finiša taisnē

LSC mači - finiša taisnē

Pēc finiša sāku domāt – kā gan īsti biju formulējis to saraksta punktu par 5 km noskriešanu. Domāju, vai tik savā stulbumā nebūšu lietojis tādas frāzes kā `zem 20 minūtēm` vai `ātrāk par 20 minūtēm`, kas man liegtu šo skrējienu ieskaitīt kā punkta izpildījumu, jo rezultāti jāskatās, protams, oficiālie.. Tomēr, pārrodoties mājās, secinu, ka punktu patiešām esmu izpildījis (punkta formulējumu skatīt augstāk)🙂

1. Liepājas pusmaratons
Šīs sacensības notika nepilnu nedēļu agrāk par augstākminēto LSC šosejas skrējienu, bet apraksts par tām top vēlāk. Netaisnība pret 1. Liepājas pusmaratonu patiesībā ir vēl lielāka – tā apraksts ir arī krietni vien īsāks! Nevēlos iedziļināties sīkumos, bet piezīmēt tikai pašas būtiskākās lietas – Liepāja savu pusmaratonu sēriju šogad aizsākusi godam. Liepājā pabiju tikai otro reizi mūžā, skrēju šeit tikai pirmo reizi (visai dabiski), un faktiski viss man šeit patika. Skrējiena organizācija bija lieliska, trase pamatā visai patīkama (viens kalniņš taču ir vajadzīgs), un apkārt valdošā atmosfēra arī vienreizēja (it sevišķi jau milzīgais līdzjutēju atbalsts pēdējos 100 metrus pirms finiša, kādu nejūtos atceramies nekur citur). Pats skrējiens gan sanāca visai grūts – bija domā mēģināt turēties līdzi tempa turētājiem jeb `zaķiem`, kas skrēja uz rezultātu 1:30. Taču tas izdevās vien pirmajā aplī.. Otrajā aplī skrēju jau pats pēc saviem datiem, jo izskatījās, ka tempa turētāji skriet par ātru noteiktajam laikam, taču trešajā aplī gluži vienkārši vairs nebija spēka paskriet un galu galā izspiedu no sevis maksimāli iespējamo rezultātu, kas nu man ir arī jauns rekords pusmaratona distancē (iepriekšējais labots par faktiski apaļu pusminūti) – 1:31:20.85. Starp citu, lai arī pēc sajūtām ar katru apli kļuva arvien grūtāk, tomēr, skatoties rezultātus, jāsecina, ka visi trīs apļi noskrieti pārsteidzoši līdzīgos tempos – attiecīgi 30:23, 30:04 un 30:55. Nezinu gan, vai visi trīs apļi bija gluži vienādi, jo finišu šķērsot nācās vien pēdējā aplī, bet no starta skriet prom – vien pirmajā..

Liepājas pusmaratons - medaļas saņemšana par izcīnīto PR

Liepājas pusmaratons - medaļas saņemšana par izcīnīto PR

Papildus skrējienam ļoti forši bija arī pārējie plānotie un realizētie pasākumi – gan iepriekšējās dienas ciemošanās pie sievas radiem, gan vakara makaronu ēšanas pasākums pie Edgara, gan arī pēc skrējiena pasākums laukos pie Edgara vecākiem un VSK Noskrien biedru apļa atziņas. Pēc tam no šiem laukiem mēģināju tikt atpakaļ uz Rīgu, bet nejauši gandrīz aizbraucu pavisam uz citu vietu – uz Bārtu🙂 Viss tomēr beidzās labi!

Abus minētos skrējienus, protams, veicu VFF `cimdiņos`, līdz ar ko prieks par to, ka nu varu lepoties ar faktu, ka savus personīgos rekordus šajās distancēs esmu sasniedzis, skrienot tieši minimālajos apavos. Tāpat to izdarīju (sasniedzu rekordus minimālajos apavos) arī iepriekšējos LSC posmos 10 un 15 km distancēs – arvien mazāk paliek veco rekordu, kas sasniegti tradicionālajos apavos. Tas priecē!

Ā, jā, bet par šī raksta virsrakstu. Ir tāds izteiciens, kuru bieži vien lieto baskāju skrējēji – `Less is more` -, kas latviski būtu tulkojams kā `Mazāk nozīmē vairāk`. Nu jau laikam nevienam vairs nebūs pārsteigums vispārzināmie fakti, ka skriešana basām kājām nozīmē vairāk dažādu labumu. Pamata bonuss, protams, ir iespēja skriet bez savainojumiem, bet parasti ar laiku papildus tiek iegūts arī lielāks ātrums. Tā teikt – jo mazāk kas traucē dabiskai pēdas kustībai, jo vairāk labuma. Minimālie apavi – tas jau ir ļoti labi, un es tagad sacensības skrienu tajos. Nekādi apavi – tas būtu vēl labāk, bet sacensības šādi vēl neskrienu (izņemot nesen notikušo Majoru bruņurupuča pludmales skrējienu), jo mēdzu uz asfalta uzberzt tulznas. Lai vai kā – jo mazāk traucēkļu, jo vairāk iespēju skriet bez savainojumiem un palielināt ātrumu, kas, savukārt, nozīmē lielāku skriešanas prieku kopumā (papildus tam jau tā lielākajam priekam, ko baskāju skriešana dod pati par sevi – ne jau tāpēc pēdas satur tik daudz nervu galu, lai tos visus būtu paredzēts nobloķēt apavā..)🙂

5 thoughts on “Mazāk nozīmē vairāk – vairāk skriešanas prieka

  1. Biju nobriedis Liepaja skriet ari ar VFF (treninos tajos biju skrejis pat vairak neka pusmaratonu), tacu pedeja bridi dusa sakreja papezos un pusstundu pirms starta nomainiju tos pret vecajiem augstpapezu Mizuno. Starta zona ieraudziju tevi ar VFF un iedvesma atgriezas tacu bija jau par velu tos velreiz nomainit.
    Tad nospriedu, ka vismaz skriesu tev no muguras un skatisos ka tiek likts solis, ka noturets atrums, ka kaja uzvedas dazados reljefos u.tml. Macibu stunda sanaca laba, jo nekad no malas nebiju redzejis kadu skrienam VFF, pie tam tik atri. Ari es cinos ar tiksanu ara no 1:30 pusitee un nu sapratu, ka tas ir pilnigi reali minimalistu apavos. Paldies par macibu stundu un ceru, ka izlidzesi ar padomu ari citas baskaju gudribaas.

    • Interesanti, izrādās, esmu ticis novērots!🙂 Man līdzīgi bija šā gada Rīgas pusmaratonā, kad līdz beidzamam brīdim domāju, vai skriet tajos pašos tradicionālajos apavos, kuros visu laiku, vai tomēr beidzot pirmo pusmaratonu noskriet ar VFF. Tomēr beigās paliku pie VFF un biju apmierināts. Tā kā, ja treniņos ir izmēģinātas abas lietas – gan garais skrējiens, gan ātruma skrējiens, tad tik uz priekšu! Padomu arī nekad neatsaku.

  2. Tur jau ir ta nelaime, ka garos trenina skrejienus kaja VFFos panes labi, bet lidz ko saku kapinat atrumu ta tulznas klat. Mocos ar so dilemmu jau labu laiku. Sakuma domaju, ka kajai vnk japierod, bet tas atkartojas katru reizi ka keros klat atruma treniniem.
    Vai tev pasam ari bija kas lidzigs, jo bloga ik pa laikam piemini cinu ar tulznam.

    • Jā, man arī līdzīgi – ātrāk skrienot sanāk iedzīvoties tulznās. Bet tomēr esmu novērojis, ka ar katru reizi jau ir labāk, un Liepājā bija vien viena nenozīmīga tulzniņa uz katras pēdas. Man liekas, ka tulzna var veidoties no berzes, kura rodas vai nu brīdī, kad pēda pieskaras zemei, vai arī atraujas no zemes. Ideālā gadījumā atraušanās notiktu, paceļot pēdu no zemes vertikālajā virzienā. Manuprāt, ne vienmēr man sanāk ideālais gadījums (pēda tomēr reizēm grib atspēriena brīdī virzīties atpakaļ, radot augsni berzei) – pie tā piestrādājot, var novērst vismaz pusi no tulznu rašanās iemesliem.
      Ar korektāku tehniku droši vien varētu arī piezemēšanās brīža berzi vairāk vai mazāk izskaust, jāskatās. Un tehniku vislabāk var attīstīt, skrienot basām. Atceros, ka sākumā pēc nieka 5 km basā skrējiena pa asfaltu pēc tam pēdas bija vienās tulznās, bet nu jau pērnnedēļ noskrēju pa asfaltu 10,5 km un tulznu praktiski nebija (viena tāda jūtīga vieta gan vēl bija). Progress acīmredzams!

  3. Tapec jau Liepaja skreju tev no muguras, lai redzetu to soli, kad kaja atraujas vertikali. Pec pirma apla nodomaju- nu redzes, redzes, cik tad ilgi shameejais taa vares noskriet, bet nu cepuri nost- atrums nekritaas nevienaa aplii un beigu rezultats ari solids. Malacis!

    Paldies par ieteikumu kaa tikt gala ar tulznam. Tikko atgriezos no 5km baskaju skrejiena pa stadionu (pirma reize kaa nekaa) un skiet, ka problema tiesam ir taja, ka kaaja tiek likta nevis zem sevis, bet neadaudz uz prieksu kaa rezultataa rodas taa mini-berze, kas pec 10-15km to tulnu tomer uzberz. Vairak japiestrada tiesi pie sola liksanas un pedas piezemesanaas, un, tad jau var meklet kadas sacensibas, kuras izskriet vismaz ar VFF.
    Paldies velreiz un turpinasu talak burties baskaju skriesanas maakslaa.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s