Ja nevari piespiest sevi braukt ar velo, paskrien basām pa asfaltu!

Agrāk es riteņbraukšanai veltīju nedaudz vairāk laika nekā tagad. Protams, var teikt, ka vēl jau tikai pavasaris un gan jau tagad tikai sāksies intensīvā riteņbraukšanas sezona. Taču ne tas ir iemesls. Tagad es skrienu vismaz sešas dienas nedēļā, un, tā kā daru to vakaros pēc darba (darba dienās), tad riteņbraukšanai gluži vienkārši nepaliek laika. Pagājušā vasarā skrēju nedaudz retāk, tāpēc reizēm darba dienas vakari palika no skriešanas brīvi. Tad bieži vien izmantoju tos velosipēdošanai. Nesen domāju, ka tā kā sniegs sāk intensīvi nokust, būtu labi kaut kad izbraukties pa vecajiem mežiem un izpētīt, kādā stāvoklī ir mani vecie labie mežu skriešanas maršruti – cik tajos vēl sniega un cik tie jau skrienami. Kā arī būtu labi vēl sameklēt kādus jaunus maršrutus, izbraukājot ar velo jaunus mežus. Taču līdz pat vakardienai laiku šādām nodarbēm tā arī nebiju vēl atradis.

Vakar viss krasi mainījās.. Patiesībā maiņa sākās jau aizvakar, kad pa dienu sataisīju sev skriešanas treniņu plānu Nordea Rīgas maratonam, bet vakarā veicu savu pirmo skrējienu pēc šī plāna – 10 km garu intervālu sesiju. Ar to biju ticis galā jau ap plkst. 18:00, kad mājās sanāca paskatīties dažas humoristiskas īsfilmiņas par skriešanu, kas jau ap plkst. 22:00 iedzina manī nepārvaramu vēlmi doties ārā skriet atjaunošanās skrējienu basām kājām.. Taču tā kā ārā jau bija tumšs, tad es nebūtu redzējis segumu un basām kājām skriet nebūtu īsti prātīgi. Tā nu nācās man savu nepārvaramo vēlmi nolikvidēt un pagaidīt jaunu dienu – vakardienu. Taču vakar nekādā ziņā nebiju gatavs gaidīt vakaru, lai skrietu pēc plāna paredzēto 10 kilometru atjaunošanās skrējienu. Nolēmu izmēģināt izskriet no rīta pirms darba basām kājām uz pusi īsāku skrējienu.

Domāts – darīts! Modinātājs tika uzlikts uz 6:30, reāli piecēlos īsi pirms 7:00 un faktiski uzreiz jau biju gatavs doties ārā skriet. Laiks bija ideāls – spīdēja saule un arī visai silts (vairāki grādi virs nulles). Tā nu basām kājām desoju pa savu 5.5 km apli vietējā mikrorajonā. Daudzi cilvēki gan mani cītīgi nopētīja, laikam domājot, ka man kaut kas nav kārtībā ar galvu..😀 Lielākoties skrēju pa asfaltētiem trotuāriem, bet skrējiena beigu posmā uz dažiem simtiem metru iegriezos arī mežā, kur pat sanāca pārdesmit metrus paskriet pa vēl līdz galam nenokusušu sniegu/ledu. Forši! Skrējiens izdevās lielisks, taču pēc kāju noskalošanas dušā mājās konstatēju, ka uz pēdām parādījušās vairākas nelielas tulznas – uz abiem mazajiem pirkstiem un uz vienas kājas pēdas priekšdaļas. Bet nekas – vienai tulznai uzlīmēju plāksteri un pēc brokastīm biju gatavs doties uz darbu. Noteikti arī turpmāk centīšos skriet arī no rītiem – ne vienmēr droši vien basām, reizēm arī kādos no saviem minimālajiem apaviem. Bet tulznas arī dara savu labumu – tās sacietēs un tādā veidā es spēšu audzēt uz pēdām biezāku ādu, lai vieglāk skriet basos skrējienus.

Tikai tāpēc vien, ka iestarpināju savā treniņu programmā šo īso un jauko rīta skrējienu, nebiju paredzējis izlaist vakarā ieplānoto 10 km skrējienu. Taču, nokāpjot no velosipēda (uz darbu braucu ar to), nācās konstatēt, ka tulznu dēļ pārvietošanās kājām man ir ļoti apgrūtinoša un par skriešanu vakarā nevarētu būt ne runas. Faktiski varēju iet tikai uz papēžiem, tā nu arī skriet es varētu tikai ar papēdi pa priekšu, gandējot sevi kopā..🙂

Tā kā vakara skrējienu nācās izlaist, tad tā vietā no darba ar velo devos nevis pa taisno uz māju, bet gan izpētīt jaunas potenciālās skriešanas takas. Beidzot man apstākļu sakritības dēļ radusies iespēja pabraukāties ar velo, un kā nu to neizmantot! Un jāsaka, ka šis bija vienreizējs brauciens – pabiju tādās vietās, kur līdz šim ne kāju nebiju spēris, dziļos mežos ar lieliskām skriešanas takām, pie stāva kalna, pie kaut kādiem zivju dīķiem ar aizliegumu tajos makšķerēt, pie liela ezera un citās skaistās vietās. Tik skaistās, ka nenoturējos pat uzņemt dažas bildes ar savā mobilajā tālrunī iebūvēto foto kameru. Un tas viss pat Rīgas teritorijā, neizbraucot ārpus tās. Sanāca arī aizbraukt tik tālu, ka nebija ne jausmas, kur šis ceļš mani izvedīs laukā. Bet izveda jau zināmā vietā. Šīs takas pavisam noteikti tuvākajā laikā iekļaušu kādos savos skrējienos! Arī basajos! Pilnīgi jāpriecājas, ka tā noberzu pēdas, ka nevarēju skriet, citādi diez vai tuvākajā laikā būtu te izbraukājies..

Piedāvāju apskatei dažas no manis uzņemtajām fotogrāfijām. Varbūt kāds no maniem lasītājiem šīs vietas atpazīst? Balvu gan nesolu..

Šeit pat var pikniku taisīt - bija divi soli

Šeit pat var pikniku taisīt - bija divi soli

Arī augšup lielisks skats

Arī augšup lielisks skats

Ideāla taka baskāju skriešanai

Ideāla taka baskāju skriešanai

Taka aizvijas starp diviem zivju dīķiem

Taka aizvijas starp diviem zivju dīķiem

Un te jau lielais ezers redzams

Un te jau lielais ezers redzams

Skatu tornis bija aizslēgts ar piekaramo atslēgu..

Skatu tornis bija aizslēgts ar piekaramo atslēgu..

Otra lieta, ko pierakstīšu klāt vēl tepat, arī saistīta ar baskāju dzīvesveidu. Kā zināms, basām kājām ir labi ne tikai skriet, bet arī dzīvot ikdienā – staigāt pa māju, pa apkārtni, iet uz darbu, uz veikalu, visādiem saviesīgiem pasākumiem utt. Pats gan neesmu vēl saņēmies iet uz darbu bez apaviem, bet gan jau kādreiz. Taču, ja runājam par iepirkšanos basām kājām, tad daudziem (tostarp veikalu apsargiem) ir kaut kādi iedzimti vai dzīves laikā iegūti negatīvi stereotipi par šādu uzvedību veikalā, ko tie mēdz pamatot ar sanitārām prasībām vai ko citu pietiekami absurdu. Ir dzirdēti (lasīti) daudz stāsti par to, kā baskāji veikalos tiek diskriminēti no apsardzes puses. Tiesa, nezinu, vai arī Latvijā tas tā būtu, varbūt pie mums arī īpaši neviens uzmanību nepievērstu.

Šodien uzgāju kādu rakstu, kurā autors (dzīvodams ASV) ar šo lietu (negatīvo attieksmi) ir saskāries jau vairākkārt, jo faktiski 24/7 aizvada basām kājām (esmu lasījis dažus viņa rakstus arī iepriekš). Taču nu viņš uzskata, ka šai diskriminācijai beidzot būs pienācis gals, jo no sava ārsta (hiropraktiķa, kas laikam nozīmē kaut kādu muguras dakteri) viņš ir dabūjis medicīnisku izziņu. Pati izziņa redzama bildē zemāk, bet tās tulkojums latviešu valodā varētu būt šāds: `Pacientam ir jāatļauj atrasties basām kājām jebkurā vietā un apstākļos`.

Ārsta zīme

Ārsta zīme

Tas, lūk, ir kaut kas! Man arī tādu zīmi varbūt ar laiku vajadzēs sagādāt, ja arī Latvijā šādas diskriminācijas pazīmes ieviesīsies. Domāju, ka apsargam mute būs ciet, kad viņam tiks parādīta šāda ārsta zīme, it sevišķi jau ASV, kur Tevi var iesūdzēt tiesā par jebkuru sīkumu🙂

6 thoughts on “Ja nevari piespiest sevi braukt ar velo, paskrien basām pa asfaltu!

  1. Uz kāpšanas sienām gan nevienā tevi ar basām nelaistu ar vai bez ārsta zīmes. Pilnīgi loģiska un pamatota iemesla dēļ, ka neviens negrib ar rokām vai seju (vai citām ķermeņa daļām, kā tas mēdz gadīties) gramstīties gar svešām kāju sēnītēm.

    • Labāk jau grābstīties ar seju gar svešiem netīriem apaviem, ja?😉 Starp citu, kur ir lielākās iespējas ieperināties visādiem mikroorganismiem un sēnītēm – vai tik ne tumšās, mitrās, sviedrainās vietās kādas perfekti nodrošina apavi?

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s