Kā labāk baspēdot aukstā laikā!

Kā vakar atminos 2009. gada 5. septembri, kad vēl tikai gatavojos savam pirmajam pusmaratonam un pirmo reizi noskrēju tik garu skrējienu kā 17 km. Skrējiena beigu daļā sāka sāpēt kaut kas pie labās kājas gurna, bet pēc finiša bija grūtības pārvietoties. Līdzi man šajā skrējienā ar velosipēdu brauca sieva, kas pati tolaik vēl neskrēja, tāpēc no finiša līdz mājai tiku, apsēžoties uz velo un ripinoties uz priekšu. Nevarēju labo kāju pat vairs normāli izstaipīt, jo to gluži vienkārši nespēju bez sāpēm pacelt no zemes. Pēc šīs reizes tik traki bijis vairs nav, bet tomēr labās puses gūžas daļā ik pa laikam kaut kas iesāpējies ir.

Pirms nedēļas pirmo reizi pa ilgiem laikiem gurna sāpes atkal tā kā nedaudz pastiprinājās – sāpe bija nedaudz iemetusies gan sestdienas skrējienā, gan svētdienas garajā 17-niekā, gan pēc tam arī šīs nedēļas pirmajos skrējienos. Pedējā laikā biju nedaudz atstājis novārtā baskāju skriešanu āra salīdzinoši lielā aukstuma dēļ. Vai vecā sāpe pie manis atgriezusies vienlaicīgi un dēļ apaviem, atliek vienīgi minēt..

Nolēmu, ka tā to nevar atstāt, un tomēr jāpamēģina arī šajā aukstumā paskriet pa āru ja ne gluži basām kājām, tad vismaz ar saviem minimālajiem Vibram FiveFingers. Skrējiens izdevās lielisks – 10 km -11 grādu aukstumā un nekādu sāpju! Taču, lai no šī raksta būtu arī kāds labums, nolēmu nedaudz aprakstīt pamata lietas, kuras būtu jāņem vērā, ja ko tādu jūs mēģinātu atkārtot pie sevis mājās (vai precīzāk – ārpus mājām). Tātad – pieci baskāju un minimālistu skrējēju noteikumi aukstā laikā.

1. Kājas – basas, pats – (nedaudz) pārapģērbts.
Vispārīgais noteikums, dodoties skriet ziemā, ir visiem zināms – jāsaģērbjas tā, lai, izejot ārā, būtu vismaz nedaudz auksti, citādi skrienot noteikti būs par karstu un būs palielināta svīšana, kas pārvērtīsies palielinātā iztvaikošanā un atdzišanā. Taču, ja grasāmies skriet basām vai gandrīz basām kājām, pašam saģērbties būtu vēlams nedaudz biezāk. Tas, ko vajadzētu panākt – lai asinis pastiprināti cirkulētu tieši pēdu rajonā, tādējādi tās sildot. Ja visam pārējam ķermenim būs silti tāpat, organismam nebūs vajadzības nodrošināt pastiprinātu asins plūsmu un apsildi citos rajonos, un viss labums tiks pēdām.

2. Iziet ārā jau ar paaugstinātu asins cirkulāciju.
Citiem vārdiem – panākt, lai, izejot ārā aukstumā, Jums jau pulss būtu uzkāpis nedaudz virs parastā. Tādējādi pēdas nepagūs nosalt vēl pirms skrējiena sākuma, gaidot, kamēr asinis sāk normāli cirkulēt. Panākt šo ir ļoti viegli – varam īsi pirms došanās ārā izpildīt dažādus iesildīšanās vingrinājumus vai arī gluži vienkārši palēkāt uz vietas, kā to trepju telpā pie ārdurvīm darīju es. Ja esam pabiezi saģērbušies un palēkājam, pulss gluži viegli uzkāpj pietiekami augstu.

3. Baspēdu ziemas skrējēju lielākais ienaidnieks – sāls.
Šis laikam vairāk attiecas uz tiem, kas grasās skriet pa sniegotajiem trotuāriem pilnīgi basām pēdām. Ar zināmiem treniņiem un sagatavotību to var darīt, tikai jārēķinās ar to, ka pilsētās parasti trotuāri mēdz būt nokaisīti ar sāli un visādiem citādiem… ķimikālijām. Sāls ievērojami pazemina sniega temperatūru un šādos apstākļos ļoti ātri var iegūt nepatīkamus apsaldējumus. Pat visnopietnākie pasaules baskāju skrējēji, kas skrien basām kājām pa sniegiem ļoti zemās gaisa temperatūrās, atzīst, ka skriet pa sniegu, kas nokaisīts ar sāli, ir neprāts un to nevajadzētu darīt nekādos apstākļos! Par šo lietu es arī biju domājis, pirms gāju skriet savos Vibramos – vai arī caur gumiju šis aspekts kaut ko spētu ietekmēt? Izrādās, ka laikam jau ne – tas patiešām attiecas tikai uz tādiem gadījumiem, kad aukstais sniegs ar sāls ietekmē pazemināto temperatūru nonāk tiešā saskarē ar ādu.

4. Baspēdu ziemas skrējēju otrs lielākais ienaidnieks – mitrums.
Visai dabiski – ja pēdas paliek slapjas, tad temperatūrās, kas zemākas par nulli, šis slapjums agrāk vai vēlāk pārvēršas ledū, un neko labu kājai tas nedara. Cita lieta – kā gan -11 grādos var iekulties kādā peļķē? Manā skrējienā pēdas palika sausas, tāpēc nekādu īpašo salšanu arī nepiedzīvoju. Taču nākamajā dienā, kad skrēju Vibramos pa citu maršrutu, vietām uz asfalta bija tāda kā sniega putra, kas vietām arī likās slapja. Rezultātā tā kā nedaudz tiešām sāka salt pirksti. Bet tomēr kopumā pēdas šajos (-11 līdz -12 grādu) skrējienos sala daudz mazāk nekā pirms dažām nedēļām, kad skrēju vien pāris grādos zem nulles un slapjums bija vērojams daudz lielākā apjomā.

5. Sākam un beidzam tuvu siltumam.
Pastiprināta pēdu salšana, protams, sākas pēc finiša, ejot pa sniegu uz māju. Pulss lēnām krītas, asins cirkulācija samazinās, pēdas saskarē ar auksto virsmu atrodas ilgāk, un rezultāts ir dabisks. Tāpēc vēlams finišēt pēc iespējas tuvāk mājai, lai varētu uzreiz doties iekštelpā un staipīšanos un citas nodarbes veikt tur. Tas pats attiecas arī uz startu – jo tuvāk tas mājai, jo labāk.

Baspēdis sniegā

Baspēdis sniegā

Droši vien varētu būt vēl kādi padomi, piemēram, dabiskā lieta, ka staipīties pirms un pēc skrējiena vajag siltumā, bet šie pieci varētu kalpot par pamatu tiem, kas nevar, bet vēlas saņemties un iziet tūlīt laukā nedaudz paskriet minimālos apavos. Jā, un vēl viena lieta – ja neesat droši par to, cik tālu Jums izdosies aizskriet, pirms kāju pirkstu salšana kļūs neizturama, labāk neizvēlieties maršrutu, kas sākumā ved tikai prom no mājas, bet pēc tam atpakaļ. Labāk skriet mazākus aplīšus vietējā rajonā, lai vajadzības gadījumā nevienā brīdī Jūs neatrastos pārāk tālu no mājām. Ja nu tomēr atrodieties – blakus būtu jābūt vismaz kādam veikalam, kur ieiet apsildīt pēdas. Veiksmi!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s