Basums sniegā

Dabā viss notiek pēc zināmām likumsakarībām. Ja izpildās noteikti priekšnosacījumi, tad notiek arī sekas, ko šie nosacījumi paredz. Tieši tā arī atgadījās pagājušajā nedēļā. Rīgā bija tikko kā iepriekšējā dienā uzsnidzis pirmais sniegs – priekšnosacījums nr. 1. Un bija pienākušas kārtējās darba nedēļas beigas – priekšnosacījums nr. 2. Loģiskās sekas no tā visa – Edgars skrien basām kājām pa mežu..

Nu labi, īstenībā uzskaitīto priekšnosacījumu kopa ir plašāka par nepieciešamo, lai izpildītos minētās sekas – es pa mežu basām kājām būtu skrējis arī, ja sniega vēl nebūtu, kā jau to daru katru nedēļu. Bet sniegs bija, un tas, protams, neko manā treniņu plānā nemaina – devos uz mežu skriet!

Iepriekš nekad nebiju mēģinājis skriet pa sniegu basām kājām, tāpēc piektdienas otru pusi pavadīju, prātodams, kā nu būs un vai nebūs pārāk traki. Atceros, ka dažas reizes pēc kaut kādiem pirts pasākumiem biju izskrējis laukā basām kājām un pabradājies pa sniegu. Tikpat labi atceros, ka ilgi tur uzturēties nevarēju – ātri vien kājas bija sākušas nežēlīgi salt un bija nācies atkal nākt atpakaļ siltumā. Likās, ka šoreiz arī diez vai vairāk kā dažus metrus īsti paskriet nevarēšu. Pārāk auksts gan ārā nebija, tikai daži grādi zem nulles, kādi 5 līdz 6, bet tomēr bažas neatstājās, gluži pretēji – kļuva apgriezti proporcionālas atlikušajam laikam līdz dienas beigām.

Pēc darba mājās sagatavojos, apģērbu jaunās – ziemas – sezonas skriešanas apģērbu, jaunās nesen iegādātās kārtas ieskaitot (skriešanas virsjaku un cepuri). Jaunos cimdus gan aizmirsu, bet jaunās zeķes, protams, skriešanai šodien nevajadzēs.. Tā nu uzvilku vien sandales un devos uz auto, ar to tālāk uz mežu – uz tradicionālo starta vietu. Nedaudz iesildījos starta vietā un āvu nost apavus. Biju domājis, ka varbūt, paskrienot nelielu gabaliņu, kājas sāks tik traki salt, ka nebūs, kur likties, tāpēc biju izgudrojis ģeniālu domu – paņēmu līdzi tādu standarta paklājiņu, uz kādiem parasti guļ, piemēram, teltī. Doma bija – ja pēdām kļūs nepanesami auksti, uzkāpšu uz paklājiņa un dažas sekundes pasildīšos..🙂

Nostājoties uz asfalta (vēl bez sniega), sajutu aukstumu, bet tik traki nebija. Sāku skriet, ieskrēju mežā un sniegā un kļuva aukstāk.. Liekas, ka pārskrēju pāri kādai peļķei, zem manis nobrakšķēja ledus, bet ūdeni nesajutu. Taču aukstuma sajūta gan strauji progresēja un jau pēc kādiem 100 metriem biju spiests izmantot paklājiņa pakalpojumus. Pasildījos un skrēju tālāk, taču nu jau aukstums sasniedza mani krietni ātrāk. Vēl pēc simts metriem likās, ka vairs nevar izturēt un nolēmu pārtraukt šo skrējienu. `Apsildījos` uz paklājiņa, kas gan neko daudz nedeva un skrēju atpakaļ, pa ceļam vēl reizi piestājot uz paklājiņa. Kopā noskrēju 400 metrus, un, iekāpjot auto, kāju pēdas un pirksti likās diezgan nejūtīgi. Uzvilku vilnas zeķes, uzliku siltā gaisa pūšanos uz kājām un devos atpakaļ mājup.

Pēcāk iedomājos, ka īsti neko par baso skriešanu pa sniegu jau nezinu. Tik daudz ko biju lasījis par parasto baskāju skriešanu un uzzinājis visādas lietas, bet tā kā šai skrējēju kustībai pievērsos tikai šā gada pavasarī, tad nekādas ar aukstumu saistītas lietas nebija bijis vajadzības apsvērt. Tā nu tagad iedomājos, kā tad dara tie pārliecinātie baskāji, kas skrien visu cauru gadu un nedzīvo gluži uz ekvatora. Pameklēju tīmeklī un atradu šo to noderīgu, piemēram, piecus padomus par to, kas jāliek aiz auss, sākot savas pirmās baskāju gaitas (vai skrējas?) pa sniegu. Necitēšu visu, bet viens no šiem punktiem bija tas, kurš man arī bija ienācis prātā – viena no pašām svarīgākajām lietām ir apņemšanās! Tā kā pusi dienas biju domājis, ka diez vai kaut kas labs man no šī skrējiena sanāks, tad manī nebija tā pārliecība par saviem spēkiem un varēšanu. Tajā tīmekļa vietnē bija teikts – jau pirms iziešanas ārā jāapņemas skriet vismaz piecas minūtes un tad arī jāskrien sakostiem zobiem, neskatoties ne uz ko. Vēl kāds cits bija rakstījis, ka viņam pirmā jūdze parasti esot visgrūtākā, bet tālāk jau aizejot labāk. Vēl kaut kur bija teikts, ka 20 minūtes cilvēks var izturēt un palikt dzīvs jebkādā aukstumā. Īsti gan nezinu, vai tam var ticēt un vai ar `izturēt` tur bija domāts `bez apsaldējumiem`, bet par tām piecām minūtēm gan likās tīri pieņemams variants – skriet 2,5 minūtes vienā virzienā un tad atpakaļ. Droši vien nākamreiz tas jāliek aiz auss. Nezinu gan, kas īsti būs tā nākamā reize, jo tagad laiks krasi mainījies uz auksto pusi un vairs aiz loga nav tie -5 grādi, kas bija šai pirmajā reizē, bet vēl par 10 grādiem aukstāks. Liekas, ka saprātīgāk būtu mēģināt otrreiz nedaudz siltākos laika apstākļos, kas varētu līdzināties pirmajai reizei.. Redzēsim, kāds laiks būs šīs nedēļas nogalē!

4 thoughts on “Basums sniegā

  1. Visu cieņu… Drosmes Tev netrūkst!🙂 Es gan neko tādu neņemtos darīt. Zinu, kā ir, kad apsaldē rokas. Sekas ir un būs jūtamas visu mūžu. Ja apsaldētu vēl kājas, tad ziemas priekiem gals klāt…

    Lai izdodas!🙂

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s