Rembates aplis 2010

Ilgi neko jēdzīgu šeit neesmu rakstījis, un šis emuārs lēnām sāk pārvērsties par vienu vienīgu mana saraksta izpildes mēnešu atskaitēm. Arī tagad nekas prātīgs rakstāms gan nav, bet vismaz vietas aizpildīšanas nolūkos varu nedaudz pastāstīt par savām pēdējām sacensībām – Rembates apli.
Valsts svētkos šis pasākums Rembatē jau sen kļuvis tradīciju – šogad tas notika jau 24. reizi. Nezinu gan neko sīkāk par šo vēsturi un, piemēram, par to, kāda bija pasākuma norise pirms 1990. gada.. Mana tradīcija šeit sākusies tikai šogad. Pērn biju informēts par norisi, bet kaut kā piedalīties nesaņēmos, liekas, ka tā vietā devos skatīties Nacionālo Bruņoto Spēku militāro parādi vai tamlīdzīgi. Šogad parādi skatīties līdz ar to nesanāca, tikvien redzēju kā fotogrāfijas un nelielus video fragmentiņus atkārtojumā. Laikam tāpēc migla šoreiz bija apciemojusi Rīgas centru – ja reiz es neskatos, tad nav ko🙂

Rembates pusē līdz šim nekad nebiju bijis, bet pēc kartes likās, ka jābrauc līdz Ķegumam un tālāk jāmeklē norādes. Pašu Rembati izdevās atrast tīri veiksmīgi, bet starta vietu pie Rembates pakalpojumu ēkas norādīja Uldis, kuru no Rīgas atvedu savā auto un pēc skrējiena aizvedu arī atpakaļ. Ieradāmies nedaudz pirms 11:00, starts paredzēts 12:00, tā kā mierīgi piereģistrējāmies, iesildījāmies un sagatavojāmies startam. Pirms starta vēl kādas amatpersonas īsa uzruna, apsveicinājums svētkos un visi jau pulcējas pie starta līnijas. Skrienamas divas distances – 3 km un 10,8 km, bet starts visiem kopējs. Mēs – trīs braucēji no Rīgas (es, Alīna un Uldis) un trīs VSK Noskrien komandas pārstāvji – protams, skrienam garāko distanci, kaut arī tajā nav paredzēta apbalvošana pa vecuma grupām, tikai pirmās trīs vietas visiem kopā. Man gan nekāda godalgota vieta nespīd nevienā gadījumā, tā kā skrienu tikai savam priekam un individuālajam rekordam🙂

Starta šāviens (vai arī nebija, neatceros vairs, kā tur bija) un visi aizskrien. Esmu tuvāk starta līnijai kā vairums, tāpēc sākumā neliela burzma, kas tomēr ātri vien izklīst. Sākumā grūti saprast, kurš skrien 3 km, kurš lielo apli, bet lielas nozīmes tam arī nav – skrienu savā tempā, kā jau parasti – sākumā nedaudz ātrāk nekā vajadzētu. Kopš burzma tā kā nedaudz izklīdusi (tīri ātri, jau pēc dažiem simtiem metru), sāku skatīties, kas man skrien apkārt. Kā vēlāk izrādīsies – kopš šī brīža man neviens vairs neapdzīs līdz pat finišam. Bet es gan daudzus!

Ātri vien no mums – `lielajiem` – `mazie` 3 km apļa skrējēji atdalās un aizskrien pa labi prom. Nu jau no bara vairs nav ne miņas un vērojams tāds kā visu skrējēju sadalījums pa mazām grupiņām. Turpmāk mans skrējiens paiet, cikliski aizvadot vairākus posmus – noskatīt priekšā kārtējo skrējēju grupiņu, noķert viņus, apdzīt un sākt atkal visu no sākuma.

Sāku sava neapzinātā plāna īstenošanu ar kādu pavecāku vīru, kurš piedalījās arī pagājušās svētdienas Carnikavas skrējienā, kā arī redzēts daudz citos skrējienos. Noķeru viņu un izvirzos blakus. Vīrs arī mani ir atpazinies un jautā, kādā laikā es noskrēju Carnikavā. Atbildu, ka 50:58, viņam esot bijis ~52 minūtes , tā kā viņš novēl man, lai tik es `mizoju vien tālāk`. Tā arī daru un aizskrienu viņam garām.

Tālāk man dažus metrus priekšā skrien divi pretēju dzimumu skrējēji, kurus ātri vien noķeru un pa starpu izskrienu tiem cauri. Liekas, ka neviens no viņiem man līdzi turēties necenšas. Ātrums man turas vēl joprojām ārkārtīgi augsts – ap 4:15 – 4:20 min/km, reizēm pat uzkāpj vēl augstāk.

Nu jau nedaudz tālāk priekšā redzu  bariņu ar skrējējiem, kas skrien visai ātri, kā arī visi ļoti cieši kopā. Mēģinu nezaudēt ātrumu un no viņiem neatpalikt. Lai arī vēl ir tikai pats sākums, tomēr nedomāju gan, ka viņus spēšu apsteigt līdz finišam – pat, ja noķertu, viņi izskatās ļoti sportiski un diez vai mani tik viegli garām laidīs.. Tomēr spēju lēnā garā tuvoties un, pieskrienot tuvāk, secinu, ka bars sastāv vien no trim skrējējiem. Iespējams, ka kāds pa šo laiku ir paguvis atrauties vairāk, pa gabalu nevarēja tik labi saskatīt. Kaut kad pa šo laiku malā noskrējis un pārgājis soļos ir kāds dīvaina paskata skrējējs, kurš skrien džemperī un arī kaut kādās skriešanai galīgi nepiemērotās biksēs. Varbūt viņš gribējis skriet 3 km, bet aizskrējis nepareizi..

Nu jau esmu trīs sportiskā paskata skrējējus noķēris un nu jau visi cieši jo cieši skrienam viens aiz otra vienā kolonnā, kuru noslēdzu es. Tā kādu laiku mēģinu turēties viņiem līdzi, ātrums ir apmēram tāds, kādā man vēlams skriet, tā kā garām skriet neredzu jēgu. Tomēr 90 grādu kreisajā pagriezienā, kur notiek pāreja no zemes ceļa uz asfaltu, pēdējais no trim sportistiem tā kā nedaudz palēlinās un es nolemju vairs nečakarēties un apsteidzu viņu. Tas izrādās pareizs solis, jo pirmie divi sāk no viņa attālināties, bet es negribu atpalikt. Arī pirmajos divos skrējējos sāk norisināties pārmaiņas – līdz šim vadībā bijis kāds `triatlonista paskata` sportists ar galvas apsēju, bet nu otrā vieta jau izvirzās viņam blakus. Arī viņam ir speciālais skriešanas apģērbs – nav nekāds svētdienas skrējējs. Abi skrējēji pārmij dažus vārdus, es skrienu turpat aizmugurē, tāpēc esmu spiests noklausīties – līdzšinējā otrā vieta prasa, vai grupas līderis skrien uz kādu noteiktu rezultātu, bet atbildēts tiek, ka nē, ķermenis diktējot tempu. Iespējams, ka norit vēl kāda vārdu apmaiņa, kas manī rosina pārdomas par to, ka reāli viņi droši vien varētu paskriet vēl ātrāk, ja netērētu spēkus sarunām.. Droši vien vēl iesildās, lai arī aizvadīti jau kādi 5 km..

Otrā vieta izvirzās vadībā, un arī es jau pēc pārdesmit vai simts metriem nolemju apdzīt `triatlonistu`, lai skatītos, vai esmu spējīgs turēties līdzi jaunajam līderim. Galvas apsietais vīrs gan ilgi dzirdams turpat aizmugurē, tātad cenšas no manis neatpalikt. Skrienu, cik spēju (nu ne jau sprintā, bet tā, lai sataupītu spēkus vēl līdz finišam), bet izskatās, ka jaunais grupas līderis tomēr sāk no manis lēnām attālināties. Nu neko, negribu izlikt tagad visus spēkus tikai tāpēc, lai viņu apdzītu. Tā izrādās pareiza rīcība – drīz vien tomēr pamanu, ka atkal esmu sācis viņam tuvoties. Biju atpalicis kādus 10-20 metrus, bet drīz vien esmu viņam jau cieši aizmugurē. Ilgi skrienu vīram cieši aizmugurē soli solī, blenžot viņam mugurā. Tomēr atkal sākas zemes ceļš ar mazām bedrītēm, kurās sakrājies ūdens, bet, šādi skrienot, grūti redzēt, kur sanāks spert nākamo soli. Lai izvairītos no peļķītēm, esmu spiests vai nu nedaudz iepalikt, vai arī izvirzīties blakus.

Tieši pie 6 km atzīmes, kad veikta jau vairāk kā puse distances, notiek apmēram kas tāds, ko visi esam vērojuši 2000. gada Beļģijas lielās balvas izcīņā pirmajā formulā. Toreiz, kā atceramies, Hakinens Šumaheru apdzina brīdī, kad abi apdzina atpalicēju Rikardo Zontu par apli, katrs apejot viņu no savas puses. Šoreiz tas, kuru abi esam pa šo laiku noķēruši, nav vis nekāds atpalicējs, bet reāls konkurents, bet arī apdzenam viņu katrs no savas puses un šai pat brīdī izlemju apdzīt arī savu aizvēja nodrošinātāju. Pie tam – arī tieši tāpat kā Beļģijā – es apdzenu noķeto konkurentu pa kreiso pusi, bet līdzšinējais priekšā skrējējs – pa labo🙂

Tālāk redzu sev priekšā garu jo garu gabalu tukšas trases – tikai tālumā priekšā kāds vēl skrien. Turu savu tempu, lēnām izdodas atrauties no sekotāja un divu kilometru laikā esmu noķēris jau nākamo konkurentu. Šoreiz tas izrādās kāds pavecāks vīrs, kuru apdzenu apmēram pie 8 km atzīmes – viņš man līdzi turēties ij negrasās. Vēl līdz finišam atlicis tikai viens apdzenamais – kāds jaunietis, iespējams, mana vecumā, kurš gan skrien ar speciālo skrējēju mugursomu – laikam jau kaut kam speciālam gatavojas. Viegli viņu apdzenu, kad esmu noķēris, bet apbrīnoju, ka ar mugursomu viņš spējis tik ātri tik tālu aizskriet. Lai gan varbūt tā ir tukša un īpaši lielas neērtības arī nerada. Šajā brīdī domāju par savu gaidāmo janvāra Lielbritānijas skrējienu, kurā būšu spiests doties ar mugursomu, kura man pat vēl nav iegādāta.. Jāskrien būs uz pusi vairāk kā šodien, pie tam pa kalniem, bet es jau šobrīd jūtu, ka ar mugursomu būtu skriet smagi..

Pēdējie pāris kilometri, jau jūtama finiša dvaka, turu lielisku ātrumu, pašam pilnīgi brīnums, kā tik ātri varu paskriet, plānots tik ātri nebija.. Īsi pirms finiša mani trases malā atbalsta Uldis, kurš jau finišējis pirms kādām 5 minūtēm – nereāls sprints nepilnu 11 km garumā.. Finišēju ar laiku 47:22, GPS rāda noskrietus 10,89 km, kas nozīmē, ka ātrums bijis ~4:20 min/km.. Diezgan nereālas sajūtas – pirmos 10 km sanāca noskriet zem 44 minūtēm, kaut rekords 10 km (kas pie tam uzstādīts pavisam nesen) man ir tikai 44:55. Tāpat arī pirmos 8 km noskrēju zem 35 minūtēm, ko līdz šim nekad nebiju izdarījis (pāris reizes bija sanācis vien dažas sekundes zem 36 minūtēm). Trase, jāatzīst, ļoti līdzena, kāpumi ļoti minimāli.

Pēc finiša atsildoties paskrienos pretī Alīnai, kura, kā izrādās, pēdējā kilometrā cīnās ar diviem džekiem. Skrienu atpakaļ viņai līdzi uzmundrināšanas nolūkā, bet finiša sprintā džeki, protams, izrādās pārāki. Alīnai tomēr arī labs rezultāts.

Paliekam arī uz apbalvošanu, lai arī pirmajā trijniekā neviens no mums nav. Tiekam pie diploma komandu vērtējumā – VSK Noskrien mūsu triju cilvēku sastāvā ieguvusi dalītu 9./10. vietu. Arī labi – vismaz viens diploms uz auto ir🙂

Ar skrējienu varu būt ļoti apmierināts, varbūt ir vērts nākamgad piedalīties atkal. Dodamies mājup baudīt svētku pusdienas un skatīties Rūdolfa mantojumu, kā arī dienas noslēguma uguņošanu – šoreiz gan tikai pa TV.

8 thoughts on “Rembates aplis 2010

  1. Sveiks! Tava bloga iespaidā esmu sācis veidot savējo!🙂🙂
    Un tā saraksta veidošana ir viens varn ķēpīgs darbiņš!
    Klau gribēju Tev pajautāt, kā Tu veido gariem rakstiem linku “lasit vairak”, jo parak gari raksti galvenaja lapa nu ne pavisam nav smuki, redzu ka Tev si problema jau atrisinata, varbut vari man paliidzet?

    • Tajā logā, kur raksti jaunu rakstu, ir josla ar pogām. Viena no tām saucas `More`, ar ko tad arī kursora vietā tiek ielikts tas atdalītājs, kurā vietā atradīsies tas `Lasīt vairāk`.

      • Tu domā formatēšana rīku joslā?
        Kur ir font, text colour utt?
        Man te ir latviskotā versija un vienīgais kas ir daudz maz līdzīgs tavam “more” ir “ievietot pārtraukumu” simbols.
        Bet nu man tik un tā nav īsti skaidrs, kā Tu to daū gatavu.
        varbūt lieto skype, tur ir vieglāk komunicēt!
        mani var atrast – mciems

  2. Njā, skriet gandrīz pusi distances ar ~ 17-gadīgiem džekiem, kuriem enerģijas daudz vairāk kā man, bet tehnikas cik noprotu, tomēr māzāk, jo necik viendabīgu tempu neturēja… bet stresiņš labs – kādā brīdī viņi ir pārgājuši soļos vai pavisam lēnā skrējienā un paliek gabalu aiz manis, jau nākamajā paskrien man garām kā stāvošai un pēc kāda laika atkal viņus panāku… Un tā visu laiku.🙂 Patiesībā džeki bija 3, bet tikai 2 mūsu ilgo cīņu izturēja līdz beigām, trešai finišēja bik vēlāk. Vispār bija interesanti. Tā kopā skrienot ir daudz lielāks sacensību gars un arī savstarpējais atbalsts starp konkurentiem. Šoreiz gan laikam pat vairāk atbalsts un tempa uzkurināšana, jo bijām dažādās grupās tomēr.

  3. Šādiem džekiem ir gribēšana noskriet un tas jau ir daudz, redzot, ka lielākai daļai interesē vien uzspēlēt kompī spēlītes un sarakstīties draugos …

    Grūti pateikt, cik daudz ir trenējušies šie jaunie džeki, jo man tā vien liekas, ka garās distances viņiem nav stiprā puse – maksimums 5km, tur viņi varētu līdz spēku izsīkumam izlikties … Iespējams, man nebūtu daudz iespēju vilkt līdzi 3km, bet 10,8km nav tā distance, kuru skrien iekš skolas sporta stundām un te jau daudz ko izšķir pieradums, tā saucamais treniņš un spēja pareizi sadalīt savus spēkus:)

    Ne velti skriešana sacensībās arī mani pievelk, vai esi lieliskā formā, vai neesi … adrenalīns ir nepieciešams, lai būtu stimuls skriet arī treniņā😉

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s