Mana pirmā CouchSurfing pieredze

Kopš savam CouchSurfing jeb dīvānu sērfotāju profilam esam nomainījuši statusu no `Iespējams` (varam izmitināt sērfotājus pie sevis) uz `Pavisam noteikti`, izlaižot posmu `Jā` (vai varbūt iepriekš pat bija statuss `Varam pieņemt tikai uz tēju/kafiju`, īsti neatceros..), mēs esam kā apbērti ar dīvāna pieprasījumiem. Dažiem esam atbildējuši apstiprinoši, dažiem diemžēl nācies veikt noraidījumu dažādu apstākļu dēļ, daži paši atteikušies, bet tomēr pagājušajā nedēļā beidzot pirmo reizi patiešām guvām iespēju izmitināt pie sevis tūristus no ārvalstīm.

Tie bija divi tūristi – puisis Adam un meitene Paulina – no Polijas, kas bija nolēmuši doties ceļojumā uz Baltijas valstu reģionu, kurā tie nekad iepriekš nebija bijuši (pat ne savā kaimiņvalstī Lietuvā). Par ceļošanas līdzekli viņi izvēlējušies lētāko iespējamo variantu – stopošanu. Tā nu viņi no Polijas caur Lietuvas pilsētām Kauņu un Viļņu ceturtdienas pašā vakarā, praktiski jau pusnaktī, bija atstopojuši līdz Rīgai un nokļuvuši līdz Riga Plaza iepirkšanās centram. Aizbraucu uz turieni viņiem pakaļ un atvedu uz savu mitekli. Viņiem gan, kā izskatījās, bija līdzi viss nepieciešamais kempingošanai patvaļīgā vietā – gan telts, gan guļammaiss, gan dvielis un viss pārējais. Taču, kā viņi apgalvoja, telti vēl neesot nācies izmantot.

Pie mums viņi palika divas naktis. Piektdien visu dienu skatīja Rīgu, kamēr mēs strādājām, bet vakarā mēs vēl parādījām nedaudz dažas Rīgas ieliņas, kā arī uzbraucām viesnīcā `Latvija`. Sestdienas rītā viņiem bija plānots doties tālāk uz Igauniju, bet mums – uz Valmieru. Tā kā bija pa ceļam, aizvedām viņus līdz Valmierai, pa ceļam iegriežoties vēl Bīriņu pilī. Nedaudz parādījām Valmieras centru – baznīcu, Gauju, Valterkalniņu, memoriālu, estrādi, krācītes – un aizvedām viņus līdz Valkas šosejai, kur viņiem tālāk bija plāns caur Valku doties uz Pērnavu un Tallinu. Kolīdz izlaidām viņus uz šosejas un devāmies prom, tā jau redzējām spogulī, ka pie viņiem jau apstājas pirmā mašīna – visai ātri izdevās veiksmīgi nostopēt, lai neteiktu vairāk🙂

Tātad pirmā CouchSurfing pieredze (neskaitot vakariņošanu pie tipiem Parīzē) bijusi ļoti veiksmīga, nekādi starpgadījumi netika novēroti, un tipi aizbrauca apmierināti ar šeit pavadīto laiku un aicināja mūs arī kādreiz braukt pie viņiem ciemos uz Poliju vai Barselonu, kur Paulina tagad pusgadu studēs. Tātad – vēl viens darbs no mana saraksta izpildīts!

Mēs ar poļiem pie Bīriņu pils

Mēs ar poļiem pie Bīriņu pils

Pie viena arī otra ziņa – vakar skrēju savu kārtējo garo skrējienu. Bija ieplānoti 17 km un uz Valmieru biju paņēmis pat līdzi savus skrienamos apavus ar domu, ka droši vien būtu forši skriet tur. Taču viena lieta, ko aizmirsu, bija ūdens.. Tā nu guvu pieredzi arī šajā lietā – kā ir +29.5 grādu karstumā skriet bez ūdens 17 km🙂 Jāteic – diez kas nav. Dzert sāka gribēties jau pirmajā distances ceturtdaļā, pirms vēl pat biju sasniedzis 4 km atzīmi. Taču, mēģināju sevi pilnībā neatūdeņot, vismaz lieki nespļaujot neko no sevis ārā😀

Skriet bija diezgan pagrūti, pamatā dēļ lielā karstuma. Temps visu laiku kritās, bet nedrīkstēju to arī nolaist pārāk zemu, jo bija jāpaspēj atskriet atpakaļ uz F1 Vācijas lielā posma sākumu.. Pa ceļam gan atgadījās arī kāds interesantāks notikums – skrienot pēc Baiļiem lejā no kalna uz meža pusi, mani panāca kāds auto, kas brauca man garām ļoti lēni, apmēram manā skriešanas ātrumā. Beigās tomēr paātrinājās un nobrauca no kalna ātrāk, taču lejā, kur sākas mežs un ceļi sazarojas trijos virzienos, apstājās un sagaidīja mani. Kad pieskrēju, no auto izkāpa vecs vīrs un skaidrā angļu mēlē jautāja man, kā te varētu aizbraukt uz Valku😀 Es, protams, pastāstīju, ka te diemžēl ir tupiks un nāksies vien braukt atpakaļ līdz pirmajam luksoforam, tad pa labi, tad līdz aplim un tad atkal pa labi, un tad jāskatās zīmes uz Valku. Tas tā – notikums, lai skrējiens nebūtu tik garlaicīgs.

Aizskrienot līdz dārzam, gribēju padzerties ūdeni no upītes, bet, nokāpjot pie tās, nācās secināt, ka ūdens izskatās manāmi netīrs un nepiemērots dzeršanai, tāpēc tik vien izdarīju, kā apslacīju muti un devos tālāk.

Ceļš līdz dārzam bija tikai 7.1 km garš, tādēļ atpakaļceļā nācās izmest vairākus līkumus, piemēram, pa Cempu ielu noskriet gar vecātēva bijušo darba vietu un tikai tad pa dzelzceļa apakšu atpakaļ uz Brenguļu ielu. Tur, gar šīs Brenguļu šosejas malu, vēl nekad nebiju skrējis.

17 km, sešas reizes šķērsojot Valmieras robežu (uzklikšķinot iespējams aplūkot karti interaktīvā režīmā)

17 km, sešas reizes šķērsojot Valmieras robežu (uzklikšķinot iespējams aplūkot karti interaktīvā režīmā)

7 thoughts on “Mana pirmā CouchSurfing pieredze

  1. Pirms tam bija tikai “tējas un kafijas iespēja”, tātad bez “maybe” posma. Tā nu esam pārlekuši uzreiz diviem🙂

    Vispār šis viss bija forši🙂 Man ļoti patika🙂 tikai nākamreiz es mēģinātu runājot neapmaldīties Rīgas jūgendstila ieliņās😀

  2. Ā! Starp citu, šo te varētu uzskatīt arī par 46. punkta izpildīšanu, jo ir grūti iedomāties “īstākus” stopētājus par Adamu un Paulini!😉
    P.S. Man ir padomā vēl kāds punkts saraksta papildināšanai…😉

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s