Kā tad īsti ir ar tiem skrējējiem un suņiem?

Reizēm nevar paskriet ātri. Reizēm nākas skriet lēnām. Bet reizēm arī vajag skriet lēnām, kad gribas skriet ātri. Un tādās reizēs nākas sevi piespiest samazināt ātrumu. Kāpēc jāskrien lēnām? Šis raksts nebūs par to, jo iemesli ir vispārzināmi – atgūšanās pēc traumas, atjaunošanās pēc sacensībām, regulārie vieglie skrējieni, centieni noturēt pulsu zināmās robežās utt.

Ja skrienu normāli vai pat ātri, man nepārtraukti sanāk domāt tieši par pašu skriešanas procesu – ir nepārtraukti jākontrolē, kādā tempā skrienu, vai nav par ātru vai par lēnu, jāskatās, kad pienāk kārtējā intervāla beigas ātruma treniņos, kad jāuzsāk nākamais intervāls, utt. Laika domāt par citām lietām neatliek praktiski nemaz. Cita lieta ir ar šiem lēnajiem treniņiem – lai arī zināma piepūle jāpieliek, lai sevi bremzētu un neskrietu pārāk ātri, tas tomēr aizņem pietiekami mazu laika daļu, lai paliktu daudz laika prātuļošanai par citām lietām. Un, kā jau šādos gadījumos – parasti sanāk aizdomāties līdz visādām stulbībām🙂

Tā nu aizvakar atkal skrēju savu īpaši lēno skrējienu, kas vienlaicīgi bija atjaunošanās skrējiens pēc iepriekšējās dienas 10 km sacensībām Mežaparkā un mēģinājums turēt pulsu zem 144 sitieniem minūtē. Rezultātā noskrēju 4.85 km ar vidējo tempu 6:29 min/km. Tātad ievērojami lēni.. Pa šo laiku vairāk kā pusstundas garumā sanāca aizdomāties par.. suņiem!

Par suņiem gan domāju visai bieži, tā kā nekas īpašs tas varbūt arī nav. Bet šoreiz aizdomājos par to, kādos gadījumos un kāpēc suņi mēdz riet uz cilvēkiem. Šoreiz skrēju garām kādai privātmājai, kuras sētā atrodas suns, kas parasti šajā vietā uz mani bija mēdzis riet. Šoreiz riešana izpalika.. Sākumā izvirzīju hipotēzi, ka varbūt riešana atkarīga no ātruma – ja sunim garām panesos normālā ātrumā kādā no saviem normālajiem treniņiem, viņš uz mani rej, bet, ja skrienu lēnām kā šajā dienā, riešanai varbūt suņa izpratnē nav pamata. Tas izskaidrotu arī to, ka suns uz mani nerej, ja kādreiz vienkārši pastaigājos gar viņa sētu..

Taču tad atcerējos citu savu maršrutu ar citu privātmāju, kurai arī visai bieži sanāk skriet garām un ikreiz ir bijusi piedzīvota abu tur mītošo suņu riešana. Taču šai mājai sanāk šad tad braukt arī garām ar velosipēdu, bet šajās reizēs riešana nenotiek.. Dabiski, ka ar velosipēdu braucu daudz ātrāk kā skrienu, tātad mana sākotnējā hipotēze šajā brīdī cieš sakāvi..

Nikns suns

Nikns suns

Apsverot visus iegūtos datus, pār mani pēkšņi nāca atklāsme! Citādi nevar būt – suņi kaut kādā veidā spēj uztvert cilvēka pulsu! Tas izskaidrotu visu – ja pulss ir zems kā šajā skriešanas reizē, kad to mēģinu turēt zem 144, kā arī pastaigu reizēs, tad suns nejūt pamatu riet. Arī braucot ar velosipēdu – kaut ātrums ir lielāks, pulss man tāpat turas ļoti zems, salīdzinot ar skriešanu, tāpēc suņi nerej. Savukārt, normālajos skriešanas treniņos mans pulss mēdz uzkāpt ļoti augstu, līdz ar ko suns to jūt un ir spiests ierieties!

Tā kā vēl mans skrējiens pēc šo pārdomu veikšanas nebija galā, iedomājos, ka varbūt šajā sakarā kaut kur pasaulē jau ir veikts kāds pētījums. Nolēmu mājās pārbaudīt. Mājās mēģināju pārbaudīt – tīmekļa meklētājā neko prātīgu šajā sakarā atrast neizdevās. Visur tikai atradu rakstus par to, kā sunim izmērīt pulsu😀 Tātad šī lieta, acīmredzot, vēl nav pietiekami pētīta un vispasaules pētniekiem, kas noteikti lasa šo manu rakstu, būs ideja, ar ko tālāk nodarboties un kurai veltīt savu dzīvi! (P.S. Atsauce uz šo rakstu obligāta!)

Bija vēl otra lieta, par ko iedomājos skrējiena laikā. Varētu sarīkot sacensības ar vienu ierobežojumu – jāskrien kaut kāda noteikta distance, kurā uzvar tas, kurš to veicis visātrāk (tik tālu kā parasti, bet tālāk piebilde), noturot pulsu zem noteikta līmeņa. Piemēram, kurš var noskriet visātrāk 10 km, noturot vidējo pulsu zem 144 sitieniem minūtē🙂 Protams, protams, te vairs nebūs nekāda godīguma, jo cilvēki ir dažādi, ar dažādiem miera stāvokļa pulsiem utt. utjp. Tas tikai tā – interesanta doma. Vislabāk laikam varētu katrs šajā lietā sacensties ar sevi – varu salīdzināt, cik ātri, piemēram, šajā reizē noskrēju tos 4.85 km, un cik ātri tos varēšu noskriet pēc mēneša, noturot pulsu tikpat zemu. Šādi netiek salīdzināts kāju spēks, jo tās, dabiski, varētu skriet daudz ātrāk, bet gan sirds spēks – vai pēc mēneša būšu savu sirdi attīstījis vairāk vai nē!

Pēdējā lieta – šodien ASV tiek svinēta nacionālā skriešanas diena! Īsti nezinu, ko tas nozīmē, bet tiek ieteikts šajā dienā ikvienam pārvietoties, pēc iespējas vairāk skrienot. Vajag skriet no virtuves uz istabu, no darba uz pusdienām un atpakaļ u.tml. Ja braucat ar auto un gadās apstāties pie sarkanā signāla, var izkāpt un tikmēr paskraidīt ap auto, aicinot arī citus vadītājus rīkoties līdzīgi😀 Tiek apgalvots, ka viņiem tas patiks.. Priecīgu skriešanas dienu!

8 thoughts on “Kā tad īsti ir ar tiem skrējējiem un suņiem?

  1. Apstrīdu šo hipotēzi. Vismaz uz mani privātmāju suņi rej neatkarīgi no skriešanas ātruma un pulsa. Piemēram, pulss 138, kur nu manā vecumā vēl diži lēnāk, bet tik un tā rej. Bet ejot garām nerej.

  2. :)) :)) INTERESANTI domu gājieni !
    …suņi jau vispār jūtot cilvēka satraukumu, . un skrienot…?
    …un par to skriešanu pa māju arī forši… :))

  3. Es palsiju so rakstu, nedaudz aizdomajos, te viens komentetajs piemineja satraukumu, bet ja cilveks satraucas vina puls paaugstinas, taksto pilnigi iespejams, es pat brinos ka suns nereja kad tu brauci garam ar riteni, jo zinatnieki skaidrojot kapec suni rej uz pastniekiem jo ritens izdalot kaut kadu skanu kas suniem liekas nepienemama un vini sak uz viniem riet.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s