Kā tad īsti ir ar tiem skrējējiem un suņiem?

Reizēm nevar paskriet ātri. Reizēm nākas skriet lēnām. Bet reizēm arī vajag skriet lēnām, kad gribas skriet ātri. Un tādās reizēs nākas sevi piespiest samazināt ātrumu. Kāpēc jāskrien lēnām? Šis raksts nebūs par to, jo iemesli ir vispārzināmi – atgūšanās pēc traumas, atjaunošanās pēc sacensībām, regulārie vieglie skrējieni, centieni noturēt pulsu zināmās robežās utt.

Ja skrienu normāli vai pat ātri, man nepārtraukti sanāk domāt tieši par pašu skriešanas procesu – ir nepārtraukti jākontrolē, kādā tempā skrienu, vai nav par ātru vai par lēnu, jāskatās, kad pienāk kārtējā intervāla beigas ātruma treniņos, kad jāuzsāk nākamais intervāls, utt. Laika domāt par citām lietām neatliek praktiski nemaz. Cita lieta ir ar šiem lēnajiem treniņiem – lai arī zināma piepūle jāpieliek, lai sevi bremzētu un neskrietu pārāk ātri, tas tomēr aizņem pietiekami mazu laika daļu, lai paliktu daudz laika prātuļošanai par citām lietām. Un, kā jau šādos gadījumos – parasti sanāk aizdomāties līdz visādām stulbībām 🙂

Turpināt lasīt

Advertisements