Lieliska ziemas izprieca – suņu pajūgs!

Šo nedēļu uzsāku ar interesantu atrakciju pirmdienas vakarā – vizināšanos suņu vilktās kamanās. Visu savu iepriekšējo dzīvi pavadīju, nemaz nenojaušot, ka kas tāds iespējams arī Latvijā, līdz Ziemassvētkos sieva uzdāvināja man dāvanu karti uz šādu pasākumu. Tad nu beidzot pienāca iespēja to arī izmantot! Vispār viņiem viss ir rezervēts jau ļoti ilgi uz priekšu, bet mums paveicās, jo kāds atteicās no savas rezervācijas, līdz ar ko tikām viņa vietā. Citādi pirmās brīvās vietas būtu tikai uz februāra beigām, kad nav pat zināms, vai maz sniegs vēl būs gana..

Tā nu pievakarē devāmies ceļā uz Ogres rajona (bijušā) Madlienas pagasta Forsteriem, lai tur ierastos neilgi pirms 18:00. Pēc ceļa pajautāšanas ceļa tīrītājiem un galamērķa vietas precizēšanas pa tālruni beigās īsto vietu pat atradām! Vieta izskatījās tāda, kādā arī es gribētu dzīvot – ne pārāk tālu no kādas apdzīvotas vietas (Madlienas), bet tomēr krietni nošķirtā vietā meža vidū. No galvenā ceļa pabraucām nost pa līkumainiem meža ceļiem un jau pēc neilga laika ieradāmies Forsteros. Pirmais, ko pamanīju, bija vigvama veida būve ar ugunskuru tā centrā. Ārā laiks bija visai pavēss, kādi -20 grādi laikam vai nedaudz virs tā, bet, ieejot vigvamā, varēja krietni sasildīties, sēžot vai stāvot pie ugunskura. Tepat arī saņēmām galvas lukturus, lai brauciena laikā kaut cik redzētu ceļu.

Pirmais darbs bija iejūgt suņus kamanās. Gājām uz suņu būriem un vedām suņus uz starta vietu. Es arī dabūju vest vienu suni, un izrādījās, ka pat vienatnē tas ir tīri spēcīgs – rāva mani uz priekšu ne pa jokam🙂 Kopumā pajūgā tika nolemts iejūgt piecus haskijus. Šeit viņiem ir divu šķirņu haskiji – Aļaskas un Sibīrijas. Mums tika viens Aļaskietis (vārdā Gordons) un četri Sibīrijas haskiji. Procesa laikā saimnieki stāstīja man, kā notiks brauciens, taču tas bija tāds informācijas apjoms, ka man likās – visu to nemūžam neatcerēšos.. Gan par to, kur man jābrauc – augšā pa kalnu, tad ass līkums, tad pāri kaut kādai pļavai, gar grāvi, tad jāapstājas, kamēr neesmu vēl ielidojis grāvī, tad jāved suņi pāri grāvim pie rokas, lai kamanas nesalauž, tad atkal jāturpina pa kaut kurieni, tad atpakaļ un lejā pa kalnu utt.. Tad vēl par braukšanas tehniku – kā jāņem līkumi, kā jābremzē, kā jāuzsāk braukt. Tad vēl jāseko līdzi, lai nepazūd kaut kas no kamanām (tepiķi) utt. Beigās tomēr tika pateikts, ka suņi ceļu zin, līdz ar ko nomierinājos, ka laikam jau tad nav jāatceras viss tas maršruts pa nepazīstamām takām.

Brauciens paredzēts divām personām – viena persona (vārdā Alīna) sēž kamanās un salst, kamēr otra persona (es) stāv aizmugurē uz sliecēm un it kā vada suņus. Vadīšana gan laikam izpaužas tikai tā, ka jāpaskubina suņi uz skriešanu, kad tie paliek lēnāki un taisās apstāties (varēja pat izvēlēties – saukt `Hop!` vai `Go!`), kā arī jāpiebremzē pēc vajadzības. Nekāda virziena maiņa nav iespējama – suņi skrien, kur tiem gribas (vai kur tiem paredzēts). Kopumā tas bija viens ~5 kilometru garš aplis, kurš normālā gadījumā esot pieveicams ~20 minūtēs. Protams, ka mums normālais gadījums nebija ne prātā..

Sākums bija visai labs – suņi sāka skriet pieklājīgā ātrumā, arī ar līkumu izņemšanu nebija nekādu problēmu. Tālāk sāku gaidīt izdaudzināto grāvi, kuram pāri man būs suņi jāved `pie rokas`. Viens grāvis tā kā priekšā rādījās, taču suņi aizskrēja gar to. Pēc brīža tomēr bija klāt arī īstais grāvis un suņi jau paši pie tā apstājās. Tā nu paņēmu priekšējos divus suņus aiz kopējā striķa un vedu pāri grāvim. Izdevās labi – suņi nepretojās un veiksmīgi tikām pāri. Tālāk arī veiksmīgi turpinājām ceļu – suņi patiešām sāka skriet pēc `Hop!` komandas izdzirdēšanas. Taču tālāk atgadījās liksta – kamanas izslīdēja pārāk tuvu kāda grāvja malai un es ar vienu kāju iekritu grāvja sniegā. Tas pats par sevi, protams, nebūtu nekas traks, taču suņi līdz ar to apstājās, bet kamanas nedaudz paslīdēja vēl uz priekšu, kā rezultātā auklas vairs nebija nostieptas.. Suņi aiz gara laika paskraidīja šurpu turpu un auklas sapiņķerējās. Vienā mirklī visi suņi bija sagājuši un sapiņķerējušies kopā – kādam kāja sapinusies striķos, kāds guļ sniegā, citi virsū un pilnīgs bardaks!

Neko darīt – jāiet skatīties, ko var darīt lietas labā. Alīnu uzlieku uz kamanas bremzēm, lai stāv un salst, bet pats eju piņķerēties. Jāsaka, ka līdz šim brīdim daudzas ķermeņa daļas jau bija pavisam nosalušas – gan roku un kāju pirksti, gan deguns, pat ausis – galvas luktura dēļ cepure īsti uz ausīm virsū turēties negribējās. Domājams, ka personai, kas nekustīgi sēž kamanās, situācija varētu pat būt bijusi vēl sliktāka. Taču, ņemoties ar suņu piņķerēšanu, kļuva siltāk un vairs praktiski nesala nekas, bet uz brauciena beigām jau patiešām vairs nesala nekas.

Pieejot pie suņu mučkuļa, nebija īsti skaidrs, ar ko lai sāk🙂 Nezināju arī, ko ar suņiem drīkst darīt un kā rezultātā viņi mani sāks ēst nost.. Tā nu mēģināju kaut ko darīt, likt kāda suņa kāju pāri striķiem, kādu suni pastumt, lai pats paiet citur, un tā. Pirmie divi suņi rezultātā tika atbrīvoti un nostādīti priekšā, tad ķēros klāt pārējiem. Taču, kamēr ņemos ar pārējiem, pirmie sāk skraidīt apkārt – ieskrien mežā, tiem līdzi arī trešais suns un viss atkal ir sapinies😀 Pēc zināma čakarēšanās laika suņi izdomāja, ka būtu īstais brīdis sākt kaukt un gaudot. Un tā skaņa arvien ņēmās spēkā. Likās, ka viņiem kaut kas sāp, domāju – varbūt virve kaut kur griežas iekšā vai kas tāds, bet nevarēja neko īsti saprast. Kad pienācu un mēģināju kaut ko skatīties un taustīt, sākās vēl arī rūkšana un nebija skaidrs, vai suņi saprot, ka cenšos tiem palīdzēt, vai arī domā, ka gribu darīt ko sliktu.. Bet es jau biju pie viņiem diezgan pieradis un pat jau mierīgi cilāju tos pāri striķiem un liku, kur vajadzēja. Beigu beigās tomēr tika nolemts zvanīt saimniekam, lai nāk pats skatīties, ko te var lietas labā darīt. Beigās atklājās, ka gaudošana bija dzirdama pat no viņu vigvama, tā kā vispār diezgan skaļa bija gan😉

Saimnieks atnāca un nevarēja saprast, kā var tā sapīties.. Bet tā nebūt neesot reta parādība – suņi ne to vien varot dabūt gatavu. Tā kā atpiņķerēt lielu cerību nebija, tad tika atāķētas karabīnes, ar kurām suņi bija piestiķēti pie virves un tad pa vienam suņi atkal tika salikti pareizajās vietās. Tā nu veiksmīgi pievārējām arī atlikušo ceļa posmu atpakaļ līdz vigvamam.

Tālāk sekoja fotosesija ar suņiem, sildīšanās pie ugunskura vigvamā (personai, kas bija sēdējusi kamanās), runāšanās ar saimniekiem par piedzīvojumiem, kas viņiem gadījušies, un citām lietām. Vēl esot iespējami arī garāki pārbraucieni – 15 km aplis, kā arī 50 km nakts brauciens ar nakšņošanu vigvamā vai teltī.

Es un viens no saimniekiem ar trim no suņiem

Es un viens no saimniekiem ar trim no suņiem

Kopumā ļoti foršs pasākums – var apmēram sajust, ko nozīmē dzīvot tādās vietās, kur šis ir galvenais pārvietošanās veids. Arī suņi ļoti forši, ļoti draudzīgi pret cilvēkiem. Visnotaļ iesakāms pasākums no manas puses. Par cenām īsti nezinu, tās laikam ir diezgan mainīgas, sīkāku informāciju droši vien varat meklēt Forsteru mājas lapā. Starp citu, tā nav tīri ziemas izklaide – arī vasarā suņi velk pajūgu, tikai tās ir nevis sniega, bet velo-kamanas. Es gan pats priekšroku dodu sniega kamanām.

4 thoughts on “Lieliska ziemas izprieca – suņu pajūgs!

  1. Suņi rūca tikai nedaudz un tikai viens uz otru – tādā veidā laikam viens otram parādot savu vietu pajūgā u.tml.
    Pret cilvēkiem tie patiešām ir neizsakāmi draudzīgi un mīlīgi🙂 Tik pat kā plīša lācīši🙂

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s