Ziemas brīvdienu izpriecas

Kamēr vēl ziema, jāsteidz izmantot tās piedāvātos labumus – sniegu un auksto laiku – lai pagūtu paveikt lietas, kas nebūs paveicamas vasarā. Tā nu pagājušajās brīvdienās (pirms nedēļas) biju pārgājienā ar telti, bet šajās brīvdienās (aizvakar un vakar) darīju vēl citas lietas. Sīkāk par to – šajā īsajā brīvdienu atskaitē.

Slēpošana

Sestdien pirmo reizi šoziem beidzot atradu laiku paslēpošanai. Slēpes biju iegādājis pirms nepilna gada, bet šoziem kaut kā nebija sanācis – darba dienu vakaros tumšs, bet brīvdienās vienmēr bija gadījies kaut kas cits – Ziemassvētki, Cīrihes ceļojums, mammas dzimšanas diena, pārgājiens, utt. Taču nu beidzot pienāca brīvas brīvdienas un, ne mirkli nešauboties, tās izmantoju slēpošanai. Bija labi – pietiekami auksts, lai sniegam ne prātā neienāktu lipt pie slēpēm. Slīdamība tātad laba, laiciņš arī labs – saulains. Noslēpoju kādus, liekas, 4 kilometrus pa tuvējo Dreiliņu mežu. Interesantākais, ko pamanīju – mežs pilns ar dzeņiem! Kā nosēts! Visās malās dzird klaudzināšanu. Pat izdevās dažus īpatņus redzēt dzīvajā, kā tie dod savu ieguldījumu meža attīrīšanas procesā.

Otra lieta – baigā satiksme Rencēnu ielā. Kamēr gar to braucu, desmitiem auto pabrauca man garām virzienā uz meža (un privāto kapu) pusi. Laikam visa sava skrējēja karjeras laikā, kamēr vien skrienu pa šo ielu šajā posmā, neesmu kopā tik daudz auto šeit redzējis kā šodien.. Un divi auto pat pie manis piestāja, lai apjautātos par privāto kapu atrašanās vietu.. Ja vēl pirms gada, šeit pat slēpojot, man īsti nebija nojausma, kur pats atrodos, bet domāju, ka gan jau kādā pazīstamā vietā ārā izslēpošu, tad tagad kā īsts vietējais profesionālis spēju atbildēt par minētā objekta atrašanās vietu, jo šī gada laikā apkārtni esmu iepazinis ārkārtīgi labi🙂

Dreiliņu mežs

Dreiliņu mežs

Skriešana

Slēpošanas laikā tika secināts, ka tik labā laikā būtu neprāts vilkties skriet uz trenažieru zāli. Tomēr biju jau ar sievas kundzi sarunājis tikties zālē, tāpēc pēc slēpošanas nācās negribīgi turp vilkties, lai uz trenažiera pieveiktu 10 km lēnā tempā. Taču uz nākamo dienu (svētdienu) gan uzreiz iecerēju skriet ārā un savu ieceri arī realizēju.

Skriešana svētdien bija vienkārši lieliska. Ne vien tas, ka pati par sevi skriešana ārā nav ne salīdzināma ar skriešanu uz trenažiera, kur jau pie 8 km no garlaicības iestājas `nāves smaka`..😀 Bet šoreiz vēl apvienojumā ar manu pirmo skrējienu laukā tik zemā temperatūrā nāca papildus visādi bonusi – labs (saulains) laiks, patīkams vēsums (-15 līdz -16 grādi, šķiet, bija), pietiekami noblietēts sniegs, lai nebūtu jāskrien pa kupenām. Visvairāk baidījos no tā, ka slīdēšanas dēļ varētu nebūt iespējams normāli paskriet, jo mani Asics Gel Kayano 15 nav speciāli radīti slidenām takām😉 Taču viss bija normāli – skrēju uzmanīgi un nekādu pārsteigumu nebija. Dažās vietās uz meža ceļiem nedaudz izspolēties nācās, bet kopumā viss bija kārtībā. Tāpat arī ar seguma kvalitāti – lielākoties viss izbraukāts vai izmīdīts gluds, vienīgi ceļa posms caur mežu un pēc tā sekojošo pļavu tāds sniegaināks, tur bija zināmi spēki jānotērē, lai izcilātu kājas pa nelielu sniega kārtiņu.

Interesantākais šajā skriešanas procesā bija vērot sevi palēnām nosarmojam🙂 Apmēram pēc 5 km veikšanas piefiksēju, ka uz sejas apmatojuma izveidojusies neliela sarmas kārtiņa, kas līdz ar šo momentu sāka augt augumā. Taču tā kā seja no tā vairāk nesala (it kā), tad ar cimdu sarmu nepostīju un nost nebraucīju, lai pretimnākošajiem ir, par ko brīnīties😀 Pēc 10 km veikšanas (tas bija jau Ulbrokā) apsarmojums jau bija visai pamatīgs – visa bārda, ūsas, arī vaigi.. Nezinu, kā tas izskatījās no malas, bet pašam likās, ka uz sejas ir kārtīga sniega kārta. Finišā (15 km, lēns temps – 5:32 min/km, kopējais laiks – 1:23:06) sarmas kārta jau bija reāli bieza un tāds ar seju sniega kupenā tad arī gāju no finiša līdz pat mājai, biedēdams bērnus un citus pretimnācējus un garāmgājējus.. Gribēju sevi nofočēt, bet, kamēr tiku līdz dzīvoklim, viss jau bija sācis kust un nekāda jēdzīga bilde vairs nesanāca.

Gulēšana

Sestdien padzirdēju, ka pa nakti būšot ļoti zemas temperatūras, kā rezultātā man ienāca prātā notestēt, uz ko ir spējīgs mans nesen pirktais guļammaiss.. Komforta temperatūra -12 grādi un ekstrēma temperatūra -30 grādi varētu liecināt par spēju puslīdz normāli pārlaist nakti pie solītajiem -21 līdz -23 grādiem Rīgā. Tā nu nolēmu nakšņot uz balkona, ko arī darīju. Liekas, ka bija nedaudz aukstāk kā teltī – tomēr vējš tiek klāt (lai arī praktiski jau vēja gan nebija), kā arī likās, ka no klona grīdas nāk baigais aukstums. Uzklāju tepiķi ar vienu atstarojošo pusi, bet tāpat bik auksts apakšā tā kā bija.. Bet varbūt, ka tās arī bija tikai manas iedomas. Nogulēju sešas stundas un, kopumā ņemot, nebija ne vainas. Pēc tam gan ielīdu vēl dažas stundas pagulēt gultā😉

Tā, lūk – baudiet ziemas priekus, kamēr vēl tas ir iespējams! Man prieki līdz ar pirmdienas iestāšanos vēl nebūt nav beigušies – šodien došos braukāties ar suņu pajūgu!

4 thoughts on “Ziemas brīvdienu izpriecas

  1. Jā, trakulības, es vienīgi nesapratu, kur īsti tas vējš tika klāts? Kā tas vispār ir izdarāms? :):)
    P.S. Pieprasu suņu pajūga brauciena aprakstu! Lai apraksts taptu skaistāks un saprotamāks, bildes jau Tev vakar nosūtīju elektroniski😛🙂
    P.S.2. Sveicu ar kļūšanu par īstu pļavniecēnu😀 (vai arī kā to varētu nosaukt…)😀

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s