Ceļš uz pusmaratonu arvien grūtāks

Vakar, gatavojoties Valmieras pusmaratonam, saskaņā ar savu treniņu plānu (datumus ignorēt) noskrēju 15 kilometrus. Fakts, ka tas bija mans līdz šim smagākais skrējiens, vēl nebūtu nekas. Trakāk ir tas, ka es īsti nezinu iemeslu, kādēļ skriet bija tik grūti. It kā nav bijis nekāds pārtraukums, pēc kura būtu grūti atsākt skriešanu. Arī palielinājums no iepriekšējā garuma rekorda ir tikai 1 km. Liekas, ka lielākās grūtības bija ar līdzi paņemto uzkabi.. Jau pirms nedēļas skrienot trešdaļmaratonu, secināju, ka otrreiz tik ilgi bez dzeršanas gan skriet negribētu – skrējiena beigās biju, var teikt, izžuvis🙂 Arī īsākos skrējienos ir bijušas problēmas ar slāpēm uz distances beigu daļu, bet trešdaļmaratonā tas iezīmējās īpaši skaidri. Otra grūtība bija diezgan karstais laiks, ko gan uz brīdi (tiesa gan – tikai dažām minūtēm) remdēja pēkšņi uznākušais un tikpat pēkšņi mitējušais lietus.

Tā nu šoreiz biju nolēmis ņemt līdzi ūdeni. Nekādu jēdzīgāku veidu, kā to izdarīt, nevarēju izdomāt, tādēļ vienkārši apliku siksnu un pie tās piekabināju savu ūdens blašķi. Rezultātā slāpes vairs nebija tik liela problēma. Ik pa laikam nedaudz ierāvu no blašķes un ar puslitru veiksmīgi arī izdevās izdzīvot līdz finišam. Cita lieta – dzeršana nedaudz izjauca manu skriešanas ritmu, toties pēc padzeršanās uzreiz bija vieglāk paskriet. Tomēr blašķe, liekas, sagādāja vairāk neērtības nekā labumus. Neskatoties pat uz papildus smagumu, kas jāstaipa līdzi, tracinošākais bija tas, ka, atstāta savā vaļā, tā lēkāja augšā un lejā, padarot skriešanu neiespējamu. Tādēļ nācās to ar labās rokas elkoni nedaudz pieturēt, lai tā tik traki nešūpojas. Labo roku līdz ar to kustināt līdzi ritmam īsti nevarēju.

Viss beidzās ar to, ka šis bija mans lēnākais skrējiens līdz šim – 15 kilometrus veicu vienā stundā, 22 minūtēs un 48 sekundēs, kas nozīmē, ka skrējiena vidējais ātrums bijis vien 10.9 km/h. Ja parēķina šādu ātrumu uz pusmaratona distanci un ņem vērā, ka bez citām grūtībām Valmierā būs arī kalni – lielākais skrējēju bieds -, tad sāk likties, ka mana mērķa sasniegšana – noskriet šo pusmaratonu divās stundās – varētu būt krietni pagrūts uzdevums. Tomēr ne neiespējams, tātad arī ne atmetams😉

Toties pozitīvs visā šajā grūtajā skrējienā bija maršruts – tas bija visai interesants. Biju to sastādījis pēc apkārtnes izbraukāšanas ar velosipēdu un sanāca tieši 15 km garš, neieviešot nekādus speciālus līkumus. Viena skrējiena laikā pirmo reizi pabiju trijās apdzīvotās vietās – Rīgā, Ulbrokā un Dreiliņos.

Rīga - Ulbroka - Dreiliņi - Rīga

Rīga - Ulbroka - Dreiliņi - Rīga

Nu ko, nākamais solis – 16 km šīs nedēļas nogalē. Pēc tam minimaratons Viļņas maratona ietvaros nākamajā nedēļas nogalē, tad 17 km 19. vai 20. septembrī un Valmieras maratons 27. septembrī jau klāt!

7 thoughts on “Ceļš uz pusmaratonu arvien grūtāks

  1. GSk, ar to, ko varu iedzert pirms skriešanas, noteikti nepietiek, ja skrien ilgāk par stundu. Bez tam ar pilnu vēderu arī ir grūti skriet, tad vēderā jūt, ka skalojas tas ūdens un tizli. Vajag iedzert, tad izsvīst viss, tad atkal iedzert un tā.

    salviz, tā laikam turpmāt arī nāksies darīt, cita varianta nav😉

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s