Jūsu priekšā – kuģu kapteinis!

Jau gandrīz deviņus gadus manā rīcībā ir B kategorijas transporta līdzekļu vadītāja apliecība. Nākamgad tātad tai apritēs desmit gadi un nāksies to pagarināt. Tā nu nācās aizdomāties par savu vecumu un to, ka esmu jau tik tālu nodzīvojies, bet vēl joprojām man atļauts vadīt tikai vienas kategorijas transporta līdzekļus, kas sastāda niecīgu daļu no visiem iespējamajiem braucamajiem.

Tā bija nobriedusi doma tikt pie vēl kādas vadītāja apliecības. Domāts – darīts! Nopirku Jāņa Rozes grāmatnīcā grāmatu “Atpūtas kuģu vadītājiem”, izlasīju to un centos kaut ko iemācīties un atcerēties. Nākamais solis bija medicīniskās izziņas iegūšana. Notikumam par godu pat nodzinu bārdu, aizgāju uz fotosalonu uztaisīt bildes, bet pēc tam devos uz veselības centru “Pļavnieki” apmeklēt visādus ārstus (kopskaitā laikam bija kādi seši vai septiņi). Narkoloģe nevarēja saprast, kā tas nākas, ka man nekad nav bijusi vēlme izmēģināt kādas narkotikas, jo (citēju) “Tas taču ir interesanti! Vai Jums tā neliekas?” 😀 Tā kā uz jautājumiem par operācijām atbildēju noliedzoši (noklusēju savu neseno naga raušanas pasākumu), tad beigu beigās pat tiku pie izziņas, kas tagad derīga desmit gadus. Tas priecē, jo, gatavojoties B kategorijai, izziņu man iedeva tikai uz pieciem gadiem, tātad jau četrus gadus tagad biju dzīvojis bez izziņas..

Nu vairs bija atlicis tik vien kā pārkāpt suņa astei un nokārtot teorijas eksāmenu Ceļu Satiksmes Drošības Direkcijā. Pasākums nav īpaši ilgs, tomēr nedaudz vairāk kā stundu CSDD ēkā pavadīju. Tas varētu likties visai ilgi, ņemot vērā, ka pašu eksāmenu kārtoju tikai 2 minūtes un 2 sekundes (tādēļ, ka sākumā centos kārtīgi izlasīt katru jautājumu un atbilžu variantus, lai arī pareizo variantu jau zināju – mājās trenējoties, protams, tik ilgi testus nepildīju). Kļūdas, protams, pieļautas netika un rezultātā esmu ticis pie atpūtas kuģu vadītāja apliecības! Tagad drīkstu vadīt sportam un atpūtai paredzētus kuģošanas līdzekļus, kuru garums ir no 2.5 līdz 24 metriem, kuri netiek izmantoti komerciālos nolūkos un kuriem nav profesionālas apkalpes. Starp šādiem līdzekļiem kā galvenie pārstāvji minami seši – airu laiva, motorlaiva, ūdens motocikls, buru jahta, motorjahta un kuteris. Nedaudz gan mani mulsina tas apakšējais garuma novērtējums – vai tad nevarētu būt līdzekļi (piemēram, ūdens motocikli), kas īsāki par 2.5 metriem..?

Apliecību ieguvu tikai aizvakar, bet vakar jau nācās rast tai pirmo pielietojumu – atpūtas parkā AAC Mežaparkā pavadīju pusstundu braucienā ar ūdens motociklu. Manā rīcībā bija lieli Ķīšezera plašumi, jo vakarpusē neviens cits braucējs vairs nebija, tik vien manīju kā vienu airu laivu un vienu gulbju baru, no kā izvairīties. Jāteic, ka šis pavisam noteikti bija mana mūža lieliskākais braukšanas piedzīvojums un varbūt arī pasākums kopumā.. Traukties lielā ātrumā pār vilņu galotnēm ir visnotaļ fantastiski. Lielākais manis sasniegtais ātrums bija 88 km/h, vairāk nekādi vairs nevarēju izpiest. Taču tas pats jau bija pietiekami – jau braucot ap 50-60 km/h, bija sajūta, ka, šādā ātrumā piedzīvojot kritienu, nekas labs tur nevarētu būt. Nezinu gan, cik tāds ūdens motocikls īstenībā ir stabils, bet man, pirmo reizi braucot, diez cik stabils nelikās. Drīzāk likās, ka viens nepareizi nācis vilnis (no sāna vai ieslīpi) varētu mani aizmest pa gaisu. Katrā ziņā visiem iesaku izmēģināt!