Mans pirmais ceturtdaļmaratons

Vakar pēc darba mājās ierados ap plkst. 21:00, bet izdomāju, ka tomēr vēl jāiet paskriet. Nebiju skrējis jau nedēļu un vienu dienu, tāpēc domāju, ka varbūt būs grūtāk kā parasti. Ejot uz stadiona apli, jutu tādu kā nelielu smeldzi labās kājas ceļgala locītavas iekšpusē, iespējams, no svētdienas 32,32 km izbrauciena ar velosipēdu, tāpēc domāju, ka varbūt arī šoreiz nesanāks noskriet gluži sešus kilometrus kā parasti, bet varbūt apstāšos jau pie trim vai kā citādi. Sāku skriet maziem solīšiem un palēni, kā to pēdējā laikā esmu ieradis. Vispār visu laiku ar mani ir bijis tā – ikdienā es domāju, ka varbūt kādreiz arī spētu noskriet pusmaratonu, kas ta tur, lēnā tempā tik bumbulē uz priekšu. Taču, kad tieku pie reālas skriešanas, pirmie pāris kilometri vēl ir OK, bet pie trešā kilometra beigām jau sāku domāt, priekš kam tas viss vajadzīgs.. Pēc tam pie ceturtā kilometra beigām esmu jau pilnībā izbesījies, bet piektā kilometra beigās šķiet, ka tūlīt miršu nost🙂 Kad noskrieti visi seši kilometri, liekas, ka neko citu tagad nevajadzētu darīt kā vien krist gar zemi un nomirt. Bet tā tas bija agrāk! Tagad jau kādu mēnesi esmu iemanījies darīt mazliet citādi – sākt skriešanu ar maziem solīšiem. It kā nekas īpašs, arī rezultāta ziņā atšķirības nav, bet pašsajūta pavisam cita – noskrienu sešus km it kā bez jebkādām lielām problēmām. Nu piekusis jau beigās esmu tā, ka vairāk nu gan skriet negribas, bet katrā ziņā gar zemi gluži jākrīt nav.

Tad nu lūk – arī vakar uzsāku skriet pēc savas jaunās metodes. Noskrēju divus 300 metru apļus stadionā, trīs, nekāda piekusuma. Domāju – pietiks čakarēties, jāliek normāli soļi. Tā nu skrēju, skrēju, man piebiedrojās citi skrējēji ik pa laikam, viena meitene pat pretējā virzienā🙂 Bet visi ātri vien arī pārstāja savu skriešanu, kamēr es tikai skrēju, skrēju, skrēju.. Ap divpadsmito apli joprojām nelikās, ka būtu kaut ko jau noskrējis un sāku domāt, vai šī nevarētu būt tā reize, kad pirmo reizi mūžā noskrienu vairāk kā sešus kilometrus.. Parasti jau ap 10. apli stadionā bija licies, ka vēl tikai puse, cik tas ir drausmīgi grūti, bet šoreiz nekā tāda.. Ap 15. apli izdomāju, ka pavisam noteikti šodien mans attāluma rekords būs jālabo. Precīzi vēl nezināju, cik daudz vairāk izvilkšu, domāju, ka skatīšos pēc sajūtas, bet ideālajā variantā tie būtu vēl papildus 10 apļi jeb 3 km. Pēc ierastās distances – 20 apļu – noskriešanas, sajūtas bija jocīgas.. Nekāda noguruma, nekādas problēmas ar elpošanu, nekādas noberztas pēdas (kas man arī parasti bijusi problēma), nekādas vainas..

Tā nu aizskrēju divdesmit pirmajā aplī – pirmo reizi mūžā! Pie tam ātrumu arī spēju uzturēt, pašaprāt, ļoti labu. Nu jau biju izlēmis, ka tiešām mēģināšu noskriet vēl 10 apļus, ja reiz nekādas vainas vēl pie 20. apļa nav parādījušās. Domāts – darīts, skrēju ar. Divdesmit piektajā apļī beidzot sāku just, ka labās kājas pēda drīzumā sāks berzties tajā pat vietā, kur parasti.. Nu neko, centos par to nedomāt un skrēju tik tālāk. Tad man ienāca prātā doma, ka labāk jau pie reizes būtu noskriet tad vēl to vienu atlikušo kilometru, lai varu lielīties, ka esmu noskrējis divciparu kilometru skaitu, nevis apstāties pie deviņiem kilometriem🙂 Tā kā aplis ir 300 metru garš, tas nozīmētu noskriet vēl četrus papildus apļus, tad kopējā distance būtu 10,2 km. Divdesmit sestajā aplī tā arī izlēmu darīt. Taču jau nākamajā aplī man radās vēl labāka ideja – noskriet ceturto daļu no maratona aptuvenās distances – 42 kilometriem.. Tas būtu 10,5 km jeb vēl viens papildus aplis😉 Ar šādu domu arī tika veikti pārējie apļi pēc divdesmit septītā. Ap 30. apli pēdas beršanās jau bija stipri jūtama un nepatīkama, bet citādi nekādas vainas nebija, pat ne problēmas ar elpošanu, par nogurumu nemaz nerunājot. Bija tāda sajūta, ka tagad varētu vēl autopilotā skriet un skriet, ja ne tā pēda. 32. apļa beigās jau pēdai bija uzberzta kārtīga tulzna un skrienot nācās savilkt kājas pirkstus kopā čokurā, lai sāpes nebūtu tik nepanesamas. Lai nu vai kā, pēdējos divus apļus veicu vēl ātrākā tempā kā līdz tam, bet beigās vienalga mani nepameta doma, ka varētu vēl skriet un skriet, ja ne tā noberztā pēda.

Kad pabeidzu 35. apli, nevarēju pat īsti apstāties, kājas pašas cilājās un nācās vēl atsildīšanās aplī nedaudz tā kā skriet gandrīz uz vietas un pa starpām ātri iet, jo kājas nebija apstādināmas😀 Reflekss laikam kaut kāds bija iestrādājies vai vienkārši inerce, nezinu. Tā arī nekad vēl iepriekš nebija atgadījies.

Pēc tam mājās, sēžot dīvānā un ēdot vakariņas, skatījos uz savām kājām un domāju, ka tas ir kaut kas nereāls, ko tās manā labā ir izdarījušas – skrējušas bez apstājas 57,5 minūtes!🙂

P.S. Tā kā Rīgas maratona pasākumā esmu pieteicies uz mini-maratona distnci, tad laikam man tagad būtu jāskrien īsāki attālumi, bet jāmēģina palielināt tajos ātrumu. Tā tad arī centīšos darīt!

13 thoughts on “Mans pirmais ceturtdaļmaratons

  1. Nevienaa mirklii nemaniiji otraas elpas iestaashanos. Man arii vienreiz (visaa manaa “lielajaa” skrieshanas pieredzee) bija taa, ka miriens naaca liidz vienam briidim, un peec tam aizgaaja autopilots.

  2. Atpakaļ ziņojums: Un kāds ir TAVS lielākais plāns tuvākajai nākotnei?? « Rūdas vīra neironu uzplaiksnījumi!

  3. Atpakaļ ziņojums: Otra aktivitātēm pilnā nedēļas nogale pēc kārtas « Rūdas vīra neironu uzplaiksnījumi!

  4. Atpakaļ ziņojums: Per aspera ad astra! * « Rūdas vīra neironu uzplaiksnījumi!

  5. Atpakaļ ziņojums: Mans otrais ceturtdaļmaratons « Rūdas vīra neironu uzplaiksnījumi!

  6. Atpakaļ ziņojums: Palielinām distanci « Rūdas vīra neironu uzplaiksnījumi!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s