Kā ar naudu taisīt naudu – pieredze un rezultāti

Kā zināms, viens no maksāšanas līdzekļa – naudas – galvenajiem uzdevumiem ir radīt jaunu naudu, tāpēc brīvos līdzekļus ir jācenšas kaut kur likt lietā, cik nu katram rocība un saprašana to ļauj. Es šai lietai tā īsti pievērsos tikai pavisam nesen (neskaitot noguldījumus parastos noguldījuma vai krājkontos), bet tomēr varu mēģināt padalīties pieredzē, cik nu esmu to iekrājis.

Visiem skaidrs, ka visus savus iekrājumus nebūtu prātīgi ieguldīt vienā vietā, bet gan vēlams tos sadalīt vairākās daļās. Tā kā ekonomiku augstākajā līmenī mācījies neesmu, tad arī īsti nezinu, cik procentus kāda riska pakāpes ieguldījumos ekonomisti un finansisti iesaka ieguldīt, tāpēc rīkojos uz savu galvu un sadalīju līdzekļus pēc saviem subjektīviem ieskatiem (ja mēģināsiet to atkārtot mājas apstākļos, es neuzņemos nekādu finansiālu vai cita veida atbildību šajā sakarā).

Turpināt lasīt

Kā tur bija ar tiem trijstūriem un citām figūrām?

Nevar taču ļaut saviem lasītājiem galīgi ierūsēt, jāliek vien tie pie darba 😉

Dots taisnleņķa trijstūris ABC ar taisno leņķi pie virsotnes A un malu garumiem AB=x un AC=y. To pilnībā pārklāj riņķa līnija ar rādiusu r, kas iet caur virsotnēm B un C un kuras centrs atrodas ārpus trijstūra. Kāds ir laukums figūrai, kuru ierobežo malas AB un AC un līkne BC?

Niķis un Riķis dala konfektes

Es tā domāju par kāda matemātikas uzdevuma risinājumu, arī atrisināju to, bet ienāca prātā cits uzdevums. Tad nu esmu tik labs un dalos tajā ar jums, mani dārgie lasītāji, lai risināšanas prieks nav tik man vienam!

Divi rūķīši Niķis un Riķis, kas ir attiecīgi n un m gadu veci, no katras savas dzimšanas dienas svinībām ir sataupījuši pa vienai konfektei, līdz ar ko viņiem kopā ir n+m konfekšu liela kaudze. Kādu dienu viņi nolemj, ka pareizi būtu visas konfektes pieņemt valdīšanā vienam no viņiem. Lai nolemtu, kurš saņems visas n+m konfektes, viņi rīkojas šādi – vispirms Niķis no kopējās kaudzes paņem sev dažas konfektes (zināms, ka rūķis pēc definīcijas nespēj noturēt saujā vienlaicīgi vairāk par x konfektēm). Tātad Niķis paņem no kaudzes ne mazāk kā vienu konfekti un ne vairāk kā x konfektes. Pēc tam Riķis no pāri palikušās kaudzes atkal paņem dažas konfektes (atkal – ne mazāk kā vienu un ne vairāk kā x). Pēc tam pie ņemšanas atkal tiek Niķis, tad atkal Riķis un tā tālāk. Tas rūķītis, kurš paņem no kaudzes pēdējo konfekti, skaitās uzvarējis un dabūn savā īpašumā visu kaudzi.

Jautājums – kurš no rūķīšiem, pareizi spēlējot, uzvarēs un kāda ir uzvaras stratēģija?

Vai jums jau ir sava personīgā sala?

Cik jūs būtu gatavi maksāt par savu personīgo salu? Ja ne gluži `gatavi`, tad vismaz – kā domājat, cik tāda sala varētu maksāt? Es laikam teiktu – kādiem pārdesmit miljoniem ASV dolāru vajadzētu būt. Galu galā brīvas salas taču laikam jau pasaulē ir diezgan liels retums, taču bagātu cilvēku (miljonāru un miljardieru) netrūkst, līdz ar ko salas pat varētu tirgot tādā kā izsolē un tad jau cenas griesti kļūst stipri grūti nosakāmi.

Bet laikam jau kaut kas manos spriedumos ir ačgārns, jo izrādās, ka ikviens no mums sev personīgu salu var iegādāties par cenu, sākot no.. 30 tūkstošiem ASV dolāru! Tā neko, vai ne? Tas ir daudz lētāk nekā vidusmēra vienistabas dzīvoklis Rīgā 🙂 Pie tam varētu domāt, ka par šādu cenu tad droši vien varētu varbūt dabūt kādu nīkulīgi mazu zemes pleķīti kaut kur okeāna vidū, bet arī šī nav tiesa! Par USD 30000.00 dabūnama visai pieklājīga sala pašā Latīņamerikas sirdī un valstī, kurā atrodošajā Sonas cietumā risinās lielākā daļa seriāla `Izlaušanās` 3. sezonas notikumi – Panamā. Turklāt, lai arī salas izmērs neatbilst gluži Grenlandes vai Madagaskaras līmenim, tomēr nav arī tik traki – sala ir apmēram 3000 kvadrātmetru plaša. Pilnīgi pietiekami, lai uzbūvētu sev villu, dārzu un vēl šo to.

Nu ko, esam gatavi izmantot savus nelielos iekrājumus salas iegādei? Tad dodamies uz privāto salu pirkšanas lapu un pērkam nost, piemēram, salu Isla Gatun!

P.S. Starp citu, ja negribat uzreiz pirkt vai nezināt, kurā Zemes malā labprāt mitinātos, šajā lapā salas tiek piedāvāts arī īrēt.. Tā teikt, var izmēģināt kādu laiku padzīvot dažādās vietās un tikai pēc tam ņemt un kādu salu pa īstam arī nopirkt.

Mans pirmais ceturtdaļmaratons

Vakar pēc darba mājās ierados ap plkst. 21:00, bet izdomāju, ka tomēr vēl jāiet paskriet. Nebiju skrējis jau nedēļu un vienu dienu, tāpēc domāju, ka varbūt būs grūtāk kā parasti. Ejot uz stadiona apli, jutu tādu kā nelielu smeldzi labās kājas ceļgala locītavas iekšpusē, iespējams, no svētdienas 32,32 km izbrauciena ar velosipēdu, tāpēc domāju, ka varbūt arī šoreiz nesanāks noskriet gluži sešus kilometrus kā parasti, bet varbūt apstāšos jau pie trim vai kā citādi. Sāku skriet maziem solīšiem un palēni, kā to pēdējā laikā esmu ieradis. Vispār visu laiku ar mani ir bijis tā – ikdienā es domāju, ka varbūt kādreiz arī spētu noskriet pusmaratonu, kas ta tur, lēnā tempā tik bumbulē uz priekšu. Taču, kad tieku pie reālas skriešanas, pirmie pāris kilometri vēl ir OK, bet pie trešā kilometra beigām jau sāku domāt, priekš kam tas viss vajadzīgs.. Pēc tam pie ceturtā kilometra beigām esmu jau pilnībā izbesījies, bet piektā kilometra beigās šķiet, ka tūlīt miršu nost 🙂 Kad noskrieti visi seši kilometri, liekas, ka neko citu tagad nevajadzētu darīt kā vien krist gar zemi un nomirt. Bet tā tas bija agrāk! Tagad jau kādu mēnesi esmu iemanījies darīt mazliet citādi – sākt skriešanu ar maziem solīšiem. It kā nekas īpašs, arī rezultāta ziņā atšķirības nav, bet pašsajūta pavisam cita – noskrienu sešus km it kā bez jebkādām lielām problēmām. Nu piekusis jau beigās esmu tā, ka vairāk nu gan skriet negribas, bet katrā ziņā gar zemi gluži jākrīt nav.

Tad nu lūk – arī vakar uzsāku skriet pēc savas jaunās metodes. Noskrēju divus 300 metru apļus stadionā, trīs, nekāda piekusuma. Domāju – pietiks čakarēties, jāliek normāli soļi. Tā nu skrēju, skrēju, man piebiedrojās citi skrējēji ik pa laikam, viena meitene pat pretējā virzienā 🙂 Bet visi ātri vien arī pārstāja savu skriešanu, kamēr es tikai skrēju, skrēju, skrēju.. Ap divpadsmito apli joprojām nelikās, ka būtu kaut ko jau noskrējis un sāku domāt, vai šī nevarētu būt tā reize, kad pirmo reizi mūžā noskrienu vairāk kā sešus kilometrus.. Parasti jau ap 10. apli stadionā bija licies, ka vēl tikai puse, cik tas ir drausmīgi grūti, bet šoreiz nekā tāda.. Ap 15. apli izdomāju, ka pavisam noteikti šodien mans attāluma rekords būs jālabo. Precīzi vēl nezināju, cik daudz vairāk izvilkšu, domāju, ka skatīšos pēc sajūtas, bet ideālajā variantā tie būtu vēl papildus 10 apļi jeb 3 km. Pēc ierastās distances – 20 apļu – noskriešanas, sajūtas bija jocīgas.. Nekāda noguruma, nekādas problēmas ar elpošanu, nekādas noberztas pēdas (kas man arī parasti bijusi problēma), nekādas vainas..

Tā nu aizskrēju divdesmit pirmajā aplī – pirmo reizi mūžā! Pie tam ātrumu arī spēju uzturēt, pašaprāt, ļoti labu. Nu jau biju izlēmis, ka tiešām mēģināšu noskriet vēl 10 apļus, ja reiz nekādas vainas vēl pie 20. apļa nav parādījušās. Domāts – darīts, skrēju ar. Divdesmit piektajā apļī beidzot sāku just, ka labās kājas pēda drīzumā sāks berzties tajā pat vietā, kur parasti.. Nu neko, centos par to nedomāt un skrēju tik tālāk. Tad man ienāca prātā doma, ka labāk jau pie reizes būtu noskriet tad vēl to vienu atlikušo kilometru, lai varu lielīties, ka esmu noskrējis divciparu kilometru skaitu, nevis apstāties pie deviņiem kilometriem 🙂 Tā kā aplis ir 300 metru garš, tas nozīmētu noskriet vēl četrus papildus apļus, tad kopējā distance būtu 10,2 km. Divdesmit sestajā aplī tā arī izlēmu darīt. Taču jau nākamajā aplī man radās vēl labāka ideja – noskriet ceturto daļu no maratona aptuvenās distances – 42 kilometriem.. Tas būtu 10,5 km jeb vēl viens papildus aplis 😉 Ar šādu domu arī tika veikti pārējie apļi pēc divdesmit septītā. Ap 30. apli pēdas beršanās jau bija stipri jūtama un nepatīkama, bet citādi nekādas vainas nebija, pat ne problēmas ar elpošanu, par nogurumu nemaz nerunājot. Bija tāda sajūta, ka tagad varētu vēl autopilotā skriet un skriet, ja ne tā pēda. 32. apļa beigās jau pēdai bija uzberzta kārtīga tulzna un skrienot nācās savilkt kājas pirkstus kopā čokurā, lai sāpes nebūtu tik nepanesamas. Lai nu vai kā, pēdējos divus apļus veicu vēl ātrākā tempā kā līdz tam, bet beigās vienalga mani nepameta doma, ka varētu vēl skriet un skriet, ja ne tā noberztā pēda.

Kad pabeidzu 35. apli, nevarēju pat īsti apstāties, kājas pašas cilājās un nācās vēl atsildīšanās aplī nedaudz tā kā skriet gandrīz uz vietas un pa starpām ātri iet, jo kājas nebija apstādināmas 😀 Reflekss laikam kaut kāds bija iestrādājies vai vienkārši inerce, nezinu. Tā arī nekad vēl iepriekš nebija atgadījies.

Pēc tam mājās, sēžot dīvānā un ēdot vakariņas, skatījos uz savām kājām un domāju, ka tas ir kaut kas nereāls, ko tās manā labā ir izdarījušas – skrējušas bez apstājas 57,5 minūtes! 🙂

P.S. Tā kā Rīgas maratona pasākumā esmu pieteicies uz mini-maratona distnci, tad laikam man tagad būtu jāskrien īsāki attālumi, bet jāmēģina palielināt tajos ātrumu. Tā tad arī centīšos darīt!

Salsa king

Biju uz dejām.. Pagājušajā nedēļā. Konkrēti – uz Latīņamerikas dejām. Piespiedu kārtā, protams! Negribējās jau šausmīgi, bet tiku paņemts aiz krāgas un vilkts pa zemi līdz pašai deju zālei. Pēc sesijas beigām tomēr biju jau ne vairs tik neapmierināts ar dzīvi, bija tīri interesanti, laikam tāpēc, ka tikai pamata soļi pagaidām apgūti. Taču tie apgūti ne tik vienai dejai vien – dejojām gan Salsu, gan Bačatu un pat Regatonu.

Šodien iešu atkal (vēl joprojām piespiedu kārtā) iemācīties vēl kaut kādu jaunu deju. Un tas arī viss – lai arī deju kurss skaitās laikam desmit lekciju garumā, taču visas dejas būsim samācījušies jau pirmo divu lekciju laikā.. Pārējās astoņas lekcijas laikam tik bumbulēšanās un gurķa ripināšana paredzēta.. 🙂