Septiņas lietas man zāļu skapītī stāv..

Labvakar, dārgo lasītāj!

Arī mani (nu jau kādu laiku) ir nozīmējuši septiņu dzīves gudrību jeb mazāk zināmo faktu atklāšanai par sevi. Pirms laba laiciņa jau to izdarīja personāžs mcenroy, bet vēlāk par to man vēl atgādināja personāžs Sandis. Ja nu kāds vēl nezina, šī ir sērga, kas pēdējā laikā ir strauji izplatījusies Latvijas emuāru apgabalā (angliskais blogosphere) – viens uzraksta septiņas lietas par sevi un nodod šo pienākumu tālāk septiņām citām personām. Esmu pat redzējis kaut kur sarakstu, kuri Latvijas emuāristi jau veikuši šo uzdevumu, kāds pat vāca šādu informāciju..

Labi, tad nu ķersimies pie lietas – 7 fakti formā `Daudzi noteikti zina … , bet tikai daži ir informēti …`.

1. Daudzi noteikti zina, ka es ļoti interesējos par tādu sporta veidu kā pirmā formula, skatos visus posmus pa TV utt., bet tikai daži ir informēti, ka, neskatoties uz faktu, ka neesmu klātienē vēl apmeklējis nevienu F1 posmu, tomēr manā īpašumā ir Ferrari cepure no 1997. gada Ungārijas posma. Jautāsiet – ka es pie tādas tiku? Atbildu – vinnēju derībās. Tālajā 2003. gadā bija kaut kāda plaši izslavēta boksa cīņa starp Ukrainas cīkstoni Vladimiru Kļičko un, šķiet, Maiku Taisonu. Par šo tad arī saderēju ar vienu meiteni, kas bija bijusi šajā Ungārijas posmā un iegādājusi tur cepuri. Es liku uz Taisonu, viņa – uz Kļičko. Ja nemaldos, mačā kādu laiku vadībā bija Kļičko, bet tad viņam sāka asiņot uzacs (tika pārsista) vai kas tamlīdzīgs, un viņš no cīņas bija spiests izstāties, kā rezultātā par uzvarētāju pasludināja Taisonu 🙂

2. Daudzi noteikti zina, ka man patīk braukt ar mehāniskajiem transporta līdzekļiem, piemēram, auto vai kartingu, pie tam reizēm patīk arī braukt ātri, bet tikai daži ir informēti par manu dalību kartingu sacensībās. Reiz (atkal jāsaka – tālajā 200x. gadā, kur 1<x<4) piedalījos F1 fanu organizētā kartingu sacīkstē. Bija diezgan daudz tautas (vairāki desmiti amatieru), līdz ar ko bija vairākas priekšsacīkstes (kvalifikācijas), un rezultātā biju viens no sešiem, kas tika fināla braucienā. Startā noslāpa mans kartings, līdz ar ko uzreiz biju atpalicis no pārējiem par praktiski pusi apļa.. Tomēr ķēru 5. vietu rokā, un pēc vairākiem apļiem to jau biju izdarījis. Garajā taisnē (vecajā M-Co kartinga hallē) mēģināju viņu pa ārmalu apdzīt, izvirzījos blakus, bet viņš man neatstāja vietu un iespieda mani bortā. Rezultātā pilnā ātrumā ietriecos riepu nožogojumā, un riepas sakrita man virsū 🙂 Sacīkste līdz ar to arī tika apturēta, un rezultāti pasludināti tādi, kā bija iepriekšējā aplī, bet man trases personāls lika samaksāt Ls 10.00 par saliekto kartinga rāmi 😀

3. Daudzi noteikti zina, ka man patīk piekasīties sīkumiem valodas lietošanas ziņā un novest jebkuru līdz ārprātam, bet tikai daži ir informēti par manu it kā spēju lasīt no 3 gadu vecuma. Pats gan to nekādi nu neatminos, bet vecāki sakās to atceramies. Vēl klīst runas par to, ka latviešu valodas burti man esot pazīstami no 1 gada un 10 mēnešiem, bet atkal – pārbaudīt nemācēšu.

4. Daudzi noteikti zina, ka bērnībā man ļoti gribējās iet pārgājienos, gulēt teltīs, ēst tūristu brokastis un celt mītnes kokos (nu labi, laikam jau tomēr nedaudzi), ko gan man diez ko daudz neizdevās realizēt, bet tikai daži ir informēti par manu divus gadus ilgo dalību studentu bataljonā, kur bija iespēja izmēģināt vēl daudz ko vairāk. Piedalījos divās vasaras nometnēs, kur, neskatoties uz dažu brīžu nespēju priecāties par ikkatru momentu tajās (piemēram, par gulēšanu pļavā naktī lietus laikā, sargājot patruļbāzi no ienaidnieka), kopumā tomēr bija iespēja ļoti interesanti pavadīt laiku. Pēdējā laikā mani sāk pārņemt domas, ka ir pagājis pietiekami ilgs laiks, kurā neesmu bijis nevienā jēdzīgā pārgājienā ar izdzīvošanas elementiem, tā kā prasītos atkal.. Laikam jāsarīko kaut kas uz savu galvu! Starp citu, interesants bija arī pasākums pirms daudziem gadiem, kad ar Salvi tāpat uz savu galvu aizbraucām uz jūrmalu, bet nedabūjām naktsmītnes un nakti pārlaidām smiltīs pie jūras – biju spiests gulēt ar somā iebāztu galvu, lai odi nesakož, bet pārējo ķermeni biju ieracis smiltīs.. Pēc tam ap 3-jiem naktī pamodos no nežēlīgākā aukstuma (smiltis bija atdzisušas) un aukstuma dēļ tā arī vairs nespēju aizmigt 😀

5. Daudzi noteikti zina, ka pēdējos pāris gados esmu diezgan padaudz paceļojis pa ārvalstīm un pabijis gan ASV mūzikas pilsētā, gan pašā Vācijas vidienē, gan pie Azur krāsas ūdeņiem, gan arī devies 17 km garā pārgājienā caur Samārijas aizu, bet tikai daži (laikam tikai viena persona) ir informēti par manu vēlmi kādreiz aizbraukt ceļojumā uz Antarktīdu.. Pēdējā laikā esmu daudz ko par šo kontinentu izlasījis/uzzinājis, esmu papētījis ceļošanas iespējas uz turieni, mitināšanās iespējas un apstākļus un vēl šo to. Katrā ziņā – to noteikti kādreiz izdarīšu, bet laikam jau ne tuvākajā laikā.

6. Daudzi noteikti zina manu vēlmi ikkatrā lietā būt precīzam līdz visdziļākajiem sīkumiem un to pašu sagaidīt arī no citām personām, ar kurām sanāk kontaktēties, bet tikai daži ir informēti par to, ka mana amata oficiālais nosaukums ir tik īss, cik vien īsu to varētu iedomāties – Pētnieks. Netiek specificēts ne pētniecības virziens, ne pat nozares virziens, līdz ar ko šo amata nosaukumu nevarētu nosaukt par ļoti prezīzu. Neskatoties uz to, man savs amata nosaukums tomēr patīk.

7. Daudzi noteikti zina par manu dīvainību mazās ēdamlietas (tādas kā rieksti, cepumi, konfektes, utt.) vienmēr ņemt un ēst pāra skaitā (nu labi, patiesībā to zina nedaudzi), lai zobi abās žokļa pusēs būtu vienlīdz noslogoti, bet tikai daži ir informēti par pāra skaitļu milzīgo ietekmi uz pārējo manu dzīves daļu.. Patiešām – pāra skaitu esmu spiests ievērot ne tikai saistībā ar ēšanu. Piemēram, ejot pa trotuāru, kas klāts dažādu krāsu flīzēm, esmu spiests uz katras krāsas laukumiem uzkāpt tieši pāra skaitu reižu, pie kam – ar abām kājam vienlīdz daudz reižu. Ja flīzes (vai jebkāda cita veida virsma) atšķiras ar kaut ko citu, ne krāsu (piermēram, zīmējumu, faktūru, utt.), arī šādā gadījumā uz katra veida jāuzkāpj vienādu skaitu reižu ar katru no kājām. Ja spīd saule un uz trotuāra ir ēnas, tad šis likums attiecas arī uz saulaino un ēnaino ietves daļu. Ejot pa gājēju pāreju, tas attiecas uz baltajām svītrām. Ejot pāri tiltam, tas attiecas uz posmiem starp stabiņiem tilta malā, kas satur kopā margas. Tāpat pāra skaits attiecas arī uz citām sadzīves sfērām. Bez tam jāpiemin, ka eksistē objekti, kuriem noteikti jāpieskaras, ejot garām. Pārsvarā tie atrodas manā darba vietā – radiators gaitenī, sienas izvirzījums tajā pašā gaitenī, kuram jāuzsit ar kulaku, viens otram pretī esoši sienas izvirzījumi citā stāvā, kuriem vienlaicīgi jāpieskaras ar abām rokām u.tml. Jāatzīst, ka visas šīs lietas man diezgan ievērojami traucē – piemēram, grūtāk koncentrēties uz citām domām, ja visu laiku jāuzmana soļi, vai, ejot garām radiatoram, jāatbrīvo viena roka, lai varētu veikt vajadzīgo operāciju. Esmu vairākkārt mēģinājis no šīs standartizētās iešanas atbrīvoties, esmu mēģinājis speciāli kāpt ar vienu kāju uz melnās flīzes, ar otru – uz sarkanās.. Bet pēc tam tik slikta sajūta pašam bijusi, ka ātri vien esmu atkal atsācis iet kā nākas 😉

Uhh, tas nu būtu viss, tagad man pēc noteikumiem būtu jānodod šis uzdevums tālāk septiņām personām. Taču Sandis diemžēl jau ir to nodevis gandrīz visām man pazīstamajām personām, kurām zinu emuārus.. 😦 Nus, neko darīt, nāksies tad nodot to arī kādai svešākai personai 😉

Laura
Krišs
Kristīne
illumine
taapati
xoox
stfu

Advertisements

Saspringtais sezonas noslēgums

Runa ir par F1 (Formula One) menedžeru spēli, kurā piedalos jau labu laiku. Tāpat nav arī noslēpums, ka šajā spēlē piedalās arī mans draugs Salvis, ar kuru tad visai loģiski praktiski katru sezonu ir jāslēdz derības. Neiedziļināšos sīkumos, jo derības par katru sezonu ir pietiekami komplicētas, ne tik vien kā – uzvar tas, kurš kopvērtējumā sezonas beigās atrodas augstākā pozīcijā (lai gan jāatzīst, ka šī komponente ir visienesīgākā un par to pienākas Ls 200.00, kamēr par citām komponentēm derību summas ir krietni mazākas – vien Ls 5.00 – Ls 25.00).

Tātad situācija divus posmus pirms finiša bija šāda – man bija kopvērtējumā sapelnīti 47 punkti, kamēr Salvim – 43. Naudas ziņā gan nedaudz atpaliku – Salvim bija par pārsimttūkstošiem vairāk kā man (naudas daudzums izšķir kopvērtējuma pozīciju vienāda punktu skaita gadījumā). Taču tā kā iepriekšējā posmā biju finišējis 4. vietā, tad īpaši nevarēju cerēt uz punktiem nākamajā posmā (jo līdz ar to biju ticis daudz spēcīgāku pretinieku grupā). Tāpēc iztērēju nedaudz naudas, lai nedaudz uzlabotu auto. Rezultātā nākamajā (sezonas pirmspēdējā) posmā finišēju 8. vietā, kamēr Salvis palika tikai 13. (viņš arī iepriekšējā posmā bija bijis ceturtais). Tātad situācija pirms pēdējā posma – plus 5 punkti manā labā.

Uz pēdējo posmu Salvis laikam gāja uz visu banku, nopērkot gan labāku pilotu, gan arī uzlabojot mašīnu, cik vien to atļāva naudas resursi. Rezultātā man naudas uz pēdējo posmu palika vairāk. Lai uzvarētu kopvērtējumā, pēdējā sacīkstē man no kvalifikācijā gūtās 9. vietas bija dažādi varianti:
– ja finišēju ārpus punktiem, Salvim jāfinišē uz pjedestāla, lai mani pārspētu
– ja finišēju 8. vietā, Salvim ar 3. vietu pat vairs nepietiek
– ja finišēju 6. vietā, Salvim vienīgā iespēja uzvarēt mani ir uzvarēt arī pēdējo sacīksti

Visos šajos scenārijos jāņem vērā tas, ka vienāda punktu skaita gadījumā es tiktu klasificēts augstāk, jo man bija vairāk naudas. Tā kā Salvja vietu kvalifikācijā nezināju, tad domāju, ka mans pārsvars ir diezgan stabils, lai pārāk nesatrauktos – diez vai Salvis tik mierīgi varēs finišēt trijniekā, ja pirms diviem posmiem jau bija ceturtais, bet vēl iepriekšējā posmā – piektais. Turklāt, arī pats es cerēju sacīkstē vēl kādu vietu pakāpties..

Liels bija mans prieks, pēc sacīkstes konstatējot, ka izpildījusies mana labākā prognoze un esmu finišējis 6. vietā.. Tātad Salvja vienīgā iespēja bija uzvara. Ejot skatīties viņa rezultātu, domāju, ka līdz uzvarai droši vien viņam bijis tālu, taču biju maldījies – no uzvaras viņu bija šķirusi tikai viena vieta..

Tātad ar 2. vietu pēdējā posmā Salvis mani ir noķēris punktu ziņā, taču ne apsteidzis kopvērtējuma tabulā 🙂 Tātad Ls 200.00 par šo komponenti manā labā. Citās jomās gan man šajā sezonā gājis gaužām slikti un kopā nopelnīti vien Ls 15.00. Līdz ar to kopējais sezonas ieguvums – Ls 215.00, kas ir maz, ja salīdzina ar citās sezonās gūtajiem ~Ls 350.00 – 650.00, nemaz jau nerunājot par Salvja nopelnīto rekordu tieši pirms 17 sezonām – Ls 740.00 😉

Kas lielāks – simbols vai baits?

Sākumā vēlams atbildēt uz virsrakstā uzdoto jautājumu un tad doties tālāk šī raksta lasīšanas dziļumos..

Ja nu esat savā lasīšanā tikuši līdz šai vietai, tad uz jautājumu esat jau atbildējuši. Domājams, ka vairākums diezgan pareizi ir uzskatījuši simbolu un baitu par līdzvērtīgiem atmiņas aizņemšanas ziņā, jo patiesi – katram taču skaidrs, ka vienu baitu lielā atmiņas vietā iespējams ierakstīt vienu simbolu informācijas (protams, varam piekasīties, ka šādi var ierakstīt vienu ASCII simbolu, bet UNICODE simbolam vajadzēs divus baitus, utt., bet tas nav pēc būtības). Taču, pat ASCII kodējumā ir sastopami izņēmumi.. Teiksim, kā ir ar simbolu `\n` (C++ sintaksē) jeb pāreju uz jaunu rindu? Windows sistēmās šis simbols īstenībā aizņem divus baitus – viens baits vajadzīgs priekš rindas beigu pazīmes, otrs – priekš jaunas rindas sākuma pazīmes. Citās vidēs tas tā nav, bet tā kā mēs visi strādājam Windows (atlikt piekasīšanos!),  tad tas jāņem vērā.

Tātad, ja ar B apzīmējam informācijas apjomu baitos, bet ar S – informācijas apjomu simbolos, tad klasiskajā gadījumā (ASCII kodējums, Windows vide) iegūstam nevienādību B>=S (nevienādība dēļ pārejas uz jaunu rindu – viens simbols, bet divi baiti).

Tas ir tas, ko varam apgūt, lasot attiecīgo literatūru un jūtoties gudri. Bet tagad pats galvenais jautājums – vai var būt situācija, kad B<S? Tas ir, vai var eksistēt tāds simbols, kas aizņem mazāk par vienu baitu informācijas? Atkal, nedomāsim visādus speciālgadījumus, kad, piemēram, nepieciešams kodēt tikai 128 simbolus, nevis pilnu ASCII tabulu ar 256 simboliem, un tad varētu ieekonomēt uz bitu rēķina, 8 bitu vietā izmantojot tikai 7..

Tātad, teiksim tā – mums dota pilna ASCII tabula ar 256 simboliem, kurus visus vajag kodēt. Vai šajos apstākļos iespējams kodēt divus simbolus vienā baitā?

Tagad laiks individuālai domāšanai un atbildēšanai pašiem sev..

Tagad (tā kā vēl neko neesat izdomājuši), priekšā teikšana – šis ir atjautības uzdevums, nevis tests datorzinībās..

Tagad vēl mazliet laiks individuālai domāšanai un atbildēšanai pašiem sev..

Un tagad atbilde..

Jā, tā var būt – latviešu valodas speciālie simboli ar diakritiskajām zīmēm (garumzīmēm un mīkstinājuma zīmēm) ir tieši tādi.. Jo patiešām – jebkuru latviešu valodas simbolu varam saglabāt vienā baitā (ja neticiet man, pajautājiet kādam jums pazīstamākam speciālistam), bet simboli speciālajiem burtiem (tādiem kā `aa`, `ee`, `kj`, `ch`, `lj` u.tml.) taču ir divi.. 😉

Nāksies atteikties no maizes..

Njā, pirms kāda laika atgādināju visiem skriet gribētājiem, ka līdz (nu jau pagājušā) gada beigām reģistrēšanās šā gada Rīgas maratonam ir lētāka.. Bet pats ko? Aizmirsu par reģistrēšanos.. 😦 Nu neko, tagad nāksies kādu laiku atteikties no maizes un tā vietā maksāt dārgāku dalības maksu – līdz 31.  martam dalība minimaratonā iespējama vairs tikai par 7 latiem. Cerams, ka šo termiņu vismaz nenokavēšu 😉

Bezmaksas informācijas pārraide – How to!

Tas brīdis ir pienācis – patiesības mirklis ir klāt un viss aizplīvurotais kļūst skaidrs! Nu varēsim sazināties visos tīklos par tarifu Ls 0.00 minūtē..

Jā, tas par to, ka rakstīju reiz par bezmaksas informācijas pārraidi ar mobilā tālruņa palīdzību. Dažas versijas, kā to izdarīt, komentāros parādījās, viena no tām pat ļoti laba – lietotājs R dalījās ar ideju veikt pīkstināšanu, vadoties pēc Morzes koda. Vienīgais idejas mīnuss bija tas, ka šādi var pārraidīt tikai ierobežotu informācijas saturu, tas ir, tikai tādus simbolus, ko Morze ir kodējis – latīņu alfabēta burtus, ciparus un dažas pieturzīmes. Vairums lietojumos ar to gan arī pilnībā pietiek.

Lai vai kā – ja esam aizdomājušies līdz Morzes kodam, tad atbilde vairs tālu nav jāmeklē.. Vienkārši vajag rast tādu kodu, kurā nebūtu sastopams Morzes kodam piedēvētais trūkums! Tātad jālūkojas pēc kods, kurš kodētu visus iespējamos simbolus. Protams, atkal varētu rasties zināmas neskaidrības – ko nozīmē `visus iespējamos`? Vai būtu jāiekļauj arī ķīniešu hieroglifi? Bet indiešu? Vai vēl kaut kas? Tad nu vienkāršības labad pieņemsim, ka gribam nosūtīt ziņu, kuru mēs varētu vai nu uzrakstīt kā SMS vai arī pārsūtīt ar balss palīdzību, izmantojot kādu no Latvijā biežāk sastaptajām dabiskajām valodām – latviešu, krievu, angļu, vācu..

Kas pirmais nāk prātā? Protams – vecā labā ASCII simbolu tabula! Ja nepietiek ar vienu baitu lielajiem simboliem, varam ņemt divreiz lielākos UNICODE simbolus, bet tās jau ir tehniskas detaļas. Tātad darbs pavisam vienkāršs – pārvēršam sūtāmo simbolu par ASCII kodu, kas ir vesels skaitlis, tad konvertējam to uz bināro skaitīšanas sistēmu un iegūstam nullīšu un vieninieku virkni (garumā 8 vai 16, atkarīgs no kodējuma). Tad nu vienīgais, kas atliek, ir vienošanās ar saņēmēju par to, cik ilgam pīkstienam (zvanam) jābūt nulles gadījumā, un cik ilgam zvanam – vieninieka gadījumā, un aidā!

Vispārīgi ļoti labs informācijas pārraides veids tikai ar vienu nebūtisku sīkumu – ātrdarbība.. Aptuveni lēšot, varu teikt, ka informācijas pārraides ātrums šādā veidā varētu būt ap vienu baitu minūtē.. Taču no otras puses pozitīvā ziņa – tas ir gan pārraides, gan arī informācijas saņemšanas ātrums, un nav tā, ka pārraide notiktu lēnāk kā saņemšana, kā tas reizēm mēdz būt 🙂

Skriešana ziemā – padomi iesācējiem

Vakar uzsāku jauno skriešanas sezonu.. Nekad vēl ziemā nebiju skrējis brīvā dabā, tāpēc šis man bija jauna veida eksperiments – patiks vai nē! Skrēju stadionā pie mājas un, tā kā tagad jau kādu laiku nebiju skrējis (faktiski kopš rudens sākuma), tad iesildīšanās nolūkos noskrēju minimālo devu – 10 apļus jeb 3 km. Šodien kājas vienalga nedaudz sāp, kas ir labi. Ārā bija sniegs, stadionā vēl jo vairāk, bija daudz tautas – sīki tipi ar vecākiem vai vecvecākiem izbaudīja ziemas priekus, spēpojot, šļucot no kalna, braucot ar ragaviņām vai vienkārši pastaigājoties ar vai bez suņa. Tāds īpatnis, kas šādā laikā skrien, biju es vienīgs..

Kādi tad secinājumi par skriešanu šādos apstākļos. Ja visu rezumē vienā vārdā un atbild uz augstāk uzdoto jautājumu par eksperimenta rezultātu, tad jāsaka, ka patika. Bija citādi kā vasarā – piefiksēju vairākas lietas, ko būtu jāņem vērā katram, kas vēlas iejusties manā ādā, tādēļ tagad vēlējos tikai nedaudz padalīties ar jauniegūtajām gudrībām.

Pirmkārt – lai skrietu ziemā, nepieciešams citāds apģērbs kā vasarā.. Visai loģiski! 😀 Tā kā šodien (kā par brīnumu) neesmu ne saaukstējies, ne arī saķēris iesnas/klepu/citas kaites, tad jādomā, ka ar apģērba izvēli būšu trāpījis desmitniekā – garās bikses (ne džinsu, ne arī kaut kādas speciālās rūdīto sportistu, bet gan kaut kāda sintētika) un krekls (pabiezs, vieglā trikotāža) ar garām rokām ir īstais ekipējums ziemas skrējējiem. Papildus tam ļoti noderēja šalle ap kaklu un tāds mīksts un pūkains drēbes gabals ap galvu, kas pildīja divas funkcijas – sildīja ausis un neļāva matiem krist acīs (ļoti noderīga lieta).

Otrkārt – ievērojiet seguma īpatnības! Ziemā skrienamās takas segumi dažādās vietās var atšķirties daudz vairāk nekā vasarā. Galvenokārt, atšķirības jāņem vērā slīdamības ziņā – ja šur tur ir pliks asfalts ar slīdamību tuvu nullei, tad citur var pēkšņi būt jau ledus kārtiņa, kas pie pirmās sastapšanās var noguldīt uz lāpstiņām pat visrūdītākos sportistus, bet traumas gūšana nepavisam nav vēlama. Manā gadījumā gan segums visā stadionā bija apmēram vienāds – sniegs bez ledus paslēptuvēm.

Treškārt – ja vasarā, skrienot šajā pašā stadionā, nebiju pat aizdomājies par savu skriešanas trajektoriju, tad tagad ar grūtībām nācās noteikt, kur ir laukuma robežas, jo sniega sega uz laukuma un skrejceļa bija apmēram vienāda 😉 Tā nu skrēju uz sajūtu, kur vajadzētu būt skrejceļam. Šis aspekts jāņem vērā, plānojot savus ziemas maršrutus pēc atmiņām no vasaras skrējieniem – taka varētu nepavisam nebūt acīmredzama..

Ceturtkārt – pēc skriešanas noteikti vajadzētu veltīt laiku arī staipīšanās vingrinājumiem, tieši tāpat kā vasarā. To atmešana nekādā gadījumā nebūtu attaisnojama ar auksto laiku – sliktākā gadījumā to vajadzētu izdarīt kaut vai mājās siltumā, ja tas iespējams, bet labāk jau turpat pie speciāli šim nolūkam paredzētajiem stieņiem skriešanas (finiša) vietā. Katrā ziņā to vajadzētu izdarīt pēc iespējas ātrāk pēc skrējiena beigām, kamēr vēl muskuļi nav atdzisuši un saites ieņēmušas nepareizās formas..

Šoreiz tas arī viss, ceru, ka mana ziemas skriešana turpināsies, nevis tiks atmesta slinkuma dēļ.. 😉