Li li li li li li li li li li i i do..

Mans pirmais lidojums ar lidojumu bija vēlu – tikai pērnā gada otrajā pusē, pirms nedaudz vairāk kā viena gada. Nu jau kā pagājusi vairāk kā nedēļa kopš mana pagaidām pēdējā lidojuma. Un vai spējat iedomāties – nu jau esmu lidojis 22 reizes! Tātad ir bijis gandrīz vai pa diviem lidojumiem katru mēnesi – it kā es katru mēnesi būtu veicis kādu tiešo reizu uz kādu pasaules malu turp un atpakaļ. Tā neko..

Lidojumi bijuši visdažādākie – sākot ar nepilnu stundu gara pārlidojuma no Krētas uz Atēnām un beidzot ar vairāk kā pilnas slodzes darba dienas pavadīšanu gaisā, mērojot ceļu uz Ziemeļamerikas kontinentu un atpakaļ. Arī lidostā nīkšanas laiki starp reisiem bijuši dažnedažādi – sākot ar skriešanu `pa galvu, pa kaklu`, lai paspētu uz nākamo reisu pēc iepriekšējā reisa kavēšanās, un beidzot ar stundām (>4) ilgu klīšanu pa lidostas teritoriju un ciet migšanu no garlaicības.

Arī komforts variē, galvenokārt jau atkarībā no avio kompānijas un, protams – lidojuma ilguma. Ir nācies gan ciest badu, gan kārtīgi paēst, bet pārsvarā jau – tikai tā pa bišķiņam iekost. Virzīt ēdienu pretējā virzienā nekā to paredz dabiskā gravitāte gan nācies tikai vienreiz un tad pat reisā, kad ēst nemaz netika dots 🙂

Nekas mūžā vēl nav sanācis nokavēt kādu reisu, cerams, ka arī nesanāks..

Tagad gan paredzēts ieturēt tādu nelielu pauzi un atkal turpināt savas aktīvā lidotāja gaitas tikai nākamā gada februārī.

Advertisements

Vēl šis tas no Nešvilas – viesmīlība, auto vadītāji, latvieši Itālijā

Vienu dienu biju aizgājis uz Hard Rock kafejnīcu, atkal dabūju sajust amerikāņu (reizēm pārspīlēto) viesmīlību. Līdzko iegāju ēkā, uzreiz saņēmu jautājumu, vai esmu viens un kur vēlos ēst – iekšā vai ārā. Kad darīju zināmu savu vēlmi ēst ārā, tika pasaukts kāds vīrs, kas mani aizveda līdz savai vietai pie galda ārā. Pēc tam, kad biju pasūtījis ēdienu un tas tika atnests, viesmīlis jautāja, vai tas ir mans ēdiens, bet es jau vairs neatcerējos to konkrēto nosaukumu, ko biju pasūtījis, tā kā sāku nedaudz vilcināties. Ja citās vietās viesmīlis būtu uz mani dusmīgi skatījies – kas es pats nezinu, ko esmu pasūtījis? – tad šeit viņš uzreiz teica, ka aizies pats labāk pārbaudīt, un pēc mirkļa jau bija atpakaļ. Tad vēl ēšanas laikā viņš pienāca apjautāties, vai viss ir labi. Vēl arī viesmīle, kas man pieņēma pasūtījumu, atnāca apjautāties, vai man garšo ēdiens, bet pēc viņas aiziešanas nepagāja ne pusminūte, kad klāt jau bija cita un atkal jautāja, vai viss kārtībā (te arī tas nelielais pārspīlējums).

Šodien ar tipiem bijām pusdienās. Tāda starptautiska kompānija bija 7 cilvēku sastāvā – pārstāvēto valstu vidū bija Latvija, Vācija, Francija/Japāna, Izraēla, Somija (2 pārstāvji) un nezināma valsts. Pusdienojām laikam ļoti smalkā restorānā, tā vismaz izskatījās, viss atkal bija noslīpēts līdz pašiem sīkumiem. Viesmīļi visu laiku staigāja apkārt, nesa prom tukšās glāzes un citas lietas. Ja, atnesot jaunu ēdienu, tika pamanīts, ka nazis vai dakša izgrūstījusies no vietas, tas tika nolikts savā vietā 🙂 Un tamlīdzīgi.

Nešvilā nav vērojami agresīvi autovadītāji, visi brauc lēnām un mierīgi, visur tiek laisti gājēji, pat, ja vēl mierīgi varētu paspēt aizbraukt pie gājēju pārejas vai griežoties krustojumā. Īpatnība, ko pamanīju – neviens autovadītājs nemaz nesāk griezties pa labi krustojumā, ja brauktuvi šķērso gājējs, kas jāpalaiž. Pierasts ir sākt jau griezties un palaist gājēju, atrodoties jau daļēji vai pilnībā mērķa brauktuvē. Pie tam, ja ielas ir lielas un platas, kā tas ir šeit, tad gājēju ceļš iznāk visai patālu no paša krustojuma, līdz ar ko varētu vismaz viena mašīna praktiski pilnībā jau iegriezties krustojumā un vēl iespēt palaist gājēju. Taču šeit praktiski visi gaida, kamēr gājējs ir pilnībā šķērsojis brauktuvi (gadījumā, ja tas nāk šurp), un tikai tad sāk griezties brauktuvē. Manuprāt, tam vajadzētu nokaitināt tos braucējus, kas atrodas aizmugurē un vēlas braukt taisni, taču šeit lielākoties labajam pagriezienam ir sava josla, līdz ar ko šis arguments vairs nav spēkā.

Turpretī viņiem labais pagrieziens ir atļauts arī pie sarkanā signāla. Latvijā arī nesen kaut kādas runas par to bija, ka to vajagot atļaut, bet ātri vien noplaka, pamatojot ar to, ka visur, kur šāda situācija ir vajadzīga, var ierīkot labajam pagriezienam papildsekciju ar nepārtraukti degošu zaļu bultiņu 😉

Šodien kafijas pauzē konferencē pienāca kāds vīrs, kas apgalvoja esam mācījies ar mani vienā kursā tālajos bakalauru laikos. Nācās jau ticēt, lai arī viņu neatcerējos 😉 Tagad studē Itālijā.

Īsi par otrajiem iespaidiem par Nešvilu

Jau pārsimt metru noiešanas pēc šā rīta iziešanas no viesnīcas atkal dabūju jau runāt ar kādu tipu, kas meklēja bibliotēku. Un atkal nevarēju tipam nekā palīdzēt 😉

Bet vispār šeit, Nešvilā, forši. Visās malās viss ar mūziku saistīts, viņiem arī kaut kāds logo vai kas tāds ir – `Welcome to Nashville, the city of music`. Un, ja runā konkrētākm, tad eksistē divu veida mūzika – rokmūzika un kantrī mūzika. Rokmūziku gan pagaidām ir izdevies pamanīt tikai ne-skanošā veidā, tas ir, veikalos suvenīru veidā, muzejos, skatlogos, kafejnīcās (Hard Rock Cafe), uz ielām dažādu izstādījumu veidā un tamlīdzīgi. Savukārt, kantrī stils dominē it visā – gan tajos aspektos, kādus pieminēju par rokmūziku, gan arī dzīvā veidā. Uz galvenās ielas viens pie otra ir dažādi bāri, kuros var klausīties dažādu kantrī mūzikas dziedoņu dzīvo uzstāšanos, kas papildināta ar visu, kas tādām lietām pieklājas – nelielu sarunāšanos ar bāra apmeklētājiem dziesmu starp-pauzēs, dzeršanu uz skatuves, dzērienu pieņemšanu no apmeklētājiem, sarunām ar bārmeni, joku plēšanu, naudas vākšanu, staigājos apkārt ar muciņu utt. Vienā no tādiem bāriem pabiju, padzēru alu, paklausījos dziedoņos (dziedāja kāds vīrs, kuram dažus mūzikas intrumentus spēlēt palīdzēja sieva un māsa). Tā kā vīrs jau nedaudz iereibis un, protams, akcents dara savu, tad lielāko daļu no vārdiem, protams, tāds knaps angļu valodas pratējs kā es saprast nevar, taču apkārtējie gan laikam saprot visu, jo laiku pa laikam iesmejās, kaut ko izsaucās, piebalso vai veic citāda veida izdarības. Noskaņa katrā ziņā jauka, nemaz nevar pateikt, ka ārā patiesībā ir dienas vidus, jo šajos bāros dzīvā mūzika skan visu diennakti.

Tie, kas netiek aicināti bāros, laikam savas dziesmas izdzied uz ielām – arī tādu bija daudz un neteikšu, ka daudz sliktāk skanēja kā tiem, kas bāros. Bija arī tādi, kas vieni paši muzicē pie `Tip` trauciņa, gan arī tādi, kas uzstājas kolektīvos pa divi vai trīs.

Par to dzeršanu – tā viņiem laikam tāda pilsētas īpatnība, vai arī tā viņi to vismaz grib parādīt uz āru. Pieminēju jau, ka tips bārā dzēra viskiju vienu glāzi pēc otras, arī dziesmas bija par dzeršanu vairākas. Tāpat arī suvenīru veikalos daudz kas ir saistībā ar intensīvu dzeršanu, bet, protams, ar tādu kā joku pieskaņu. Varēja nopirkt karikatūru, kur bija teikts, ka `Mums Nešvilā nav tādas personas kā vietējais ciema dzērājs.. Mēs stafeti nododam cits citam.` Vai kaut kas tamlīdzīgs 🙂 Nenopirku.

Ā, un vēl – man tanta bārā prasīja uzrādīt ID 😉 Latvijā nekad nekas tāds nebija atgadījies. Parādīju savu auto vadītāja apliecību, bet viņa laikam nesaprata, kur jāskatās.. Nācās parādīt konkrētāk.

Nja, šī raksta nosaukumā rakstīju, ka būs `īsi`, bet kaut kā tomēr sanāca daudz garāk, nekā bija iecerēts. Nu nekas.

Pirmie iespaidi par ASV

Kā jau lielākā daļa no jums nezina, šodien pirmo reizi mūžā ierados Amerikas Savienotajās Valstīs (pēc Latvijas laika gan jau būtu jāsaka – vakar). Čakars ar tikšanu līdz šejienei, protams, bija paliels – visās vietās visu ko pārbauda, tad kaut kad izrādās nepareizi, tad jāaizpilda visādi papīri, visur prasa apmešanās adresi, garas rindas, reisi kavējas utt. Bet nu tomēr – kad esmu ASV iekļuvis, tad jāsecina, ka amerikāņu izdaudzinātā viesmīlība nebūt nav mīts. Visi un visur paši nāk klāt, ja izskatās, ka es kaut ko meklēju, un prasa, kā var palīdzēt un tā.

Ierodoties Nešvilas viesnīcā, jau pie ieejas mani uzrunāja divi vīri – šveicari – prasot, kā var palīdzēt. Pateicu, ka man te ir rezervēts numuriņš, un viņi uzreiz aizveda mani līdz durvīm, katrs atvēra vienas puses durvis un es kā liels kungs pa platiem vārtiem iegāju viesnīcas reģistratūrā. Jau šajā vietā man radās aizdomas, ka laikam jau šī varētu būt piecu zvaigžņu viesnīca, kādā es vēl ne reizi neesmu mitinājies (neesmu vēl pārbaudījis, arī rezervējot nepievērsu tam uzmanību, ņēmu tikai to viesnīcu, kuru konferences organizētāji bija ieteikuši). Atverot sava numura durvis, biju patiešām pārsteigts – pilnīgi viss ir perfekts, padomāts par visu līdz vismazākajiem sīkumiem. Neņemot vērā faktu, ka es viens pats tagad mitināšos numurā, kurā ir divas dubultās gultas.. te ir arī bezmaksas bezvadu internets, divi tālruņi, no kuriem vietējos zvanus var veikt pa brīvu, milzīgi liels platekrāna tālrādis, gludeklis, kuru man laikam šoreiz pat vajadzēs, modinātājpulkstenis ar laikam vēl kaut kādām iespējām, gaisa kondicionētājs apvienojumā ar sildītāju un dažādām konfigurācijas iespējām, ledusskapis un pat mikroviļņu krāsns, bet vannas istabā – bez ierastajām lietām arī kafijas automāts apvienojumā ar vienkāršu ūdens vārīšanas tējkannu, kā arī pāris kafijas un tēju porcijas un tur vēl kaut kas. Savukārt, no TV 2. programmas uzzināju, ka viesnīcai eksistē arī āra baseins, kuru var izmantot katru dienu no 10-iem rītā līdz 10-iem vakarā.. Bet diez vai sanāks 😦 Lai nu vai kā – kaut ko tādu vēl nebiju pieredzējis.

Apskatījis istabu, secināju, ka mirstu badā, tādēļ izlēmu iziet ielās šajā vēlajā vakara stundā, lai sameklētu sev ko ēdamu un pie viena arī apskatītu kaut ko no naksnīgās Nešvilas. Domāts – darīts! Izejot ārā, jau redzamības attālumā pamanīju McDonald’s – vietu, kur paēst 😉 Pirms tam vēl nedaudz pagājos uz otru pusi un tad gāju ēst. Un atkal – katram otrajam pretimnācējam, kurš mani pamana, laikam šķiet, ka mani uzrunāt ir viņa pienākums 😀 Manas īsās pastaigas laikā dabūju sarunāties ar vairākām svešām personām, neskaitot pārdevēju, no kurām nevienu, protams, es neuzrunāju pirmais.. Vispirms man kaut ko vaicāja kāds vīrs.. Ko tieši – īsti nesapratu. Man likās, ka viņš kaut ko teica par savas mašīnas mazgāšanu, jo blakus bija `Washn’go` iestādījums. Bet pēc tam tomēr viņam gribējās ēst un viņš lūdza man dažus dolārus vai arī kādu burgeru vai ko tādu. Es teicu, ka eju uz McDonald’s, viņš jau gribēja nākt līdzi, bet tomēr izdomāju, ka labāk iedošu viņam pāris dolārus, jo burgers droši vien maksās dārgāk 😉 Tā, protams, arī bija.

Iekš McDonald’s sanāca novērot pāris laikam jau tipiskus amerikāņus, katru gan tomēr citādu. Pa TV rādīja kaut kādu tipisko amerikāņu šovu, kaut kas ar cīņu saistīts, bet šova veidā. Kāds džeks, nedaudz jaunāks par mani, sēdēja tieši pretī lielajam ekrānam un truli blenza tajā ar vaļā muti bez jebkādu dzīvības pazīmju izrādīšanas. Man kaut kā ienāca prātā saistība ar filmās redzētajiem kadriem, tieši tāds viņš arī izskatījās. Ieradās orts tips – galīgi melns – un arī apsēdās tā, lai redzētu TV. Skatījās to šovu/cīņu un ik pa laikam kaut ko iesaucās laikam emociju uzplūdā kaut kādā savādā dialektā. Tā nu viņš sēdēja un izsaucās, arī kā filmās. Bet otrs tips tikmēr turpināja truli blenzt 🙂

Vēl apkārt staigāja kāds cits vīrs, kurš mani uzrunāja, kad devos jau prom. Secinājām, ka es esmu no Latvijas, kuras atrašānās vietu vīrs nezina, bet vīrs pats ir bezpajumtnieks un grib dolāru 🙂 Dolāra man vairs nebiju, tāpēc vīrs šoreiz bagātāks nekļuva. Starp citu, iepriekšējais vīrs uz ielas arī bija taujājis, no kurienes esmu, lai pēc tam, uzzinājis, ka esmu no Latvijas, varētu pirmais sveikt mani ar ierašanos Nešvilā. Bet diez vai viņš arī šādu valsti zināja.

Manā ceļš no ēstuves uz hoteli, neskatoties uz faktu, ka jāiet bija tikai kādi pārsimt metri, dabūju parunāties ar vēl pāris personām. Vispirms kāds vīrs man kaut ko sauca no 20 metru attāluma. Nesapratu, ko viņš grib, prasīju, ko grib, panācu pat bik atpakaļ pretī, bet pēc tam izrādījās, ka viņš nevis man ir saucis, bet tipam, kas brauca pa ielu kaut kādā savādā pajūga veida vāģī 😉 Savukārt, vēl viens tips man jautāja, vai es nezinu, kur ir.. kaut kāds vārds. Tādu vārdu nezināju, un tips secināja, ka neesmu no Nešvilas. Par šo faktu tips sabēdējās un teica, ka nu jā, žēl gan, viņš esot meklējis.. to kaut kādu vārdu.. jeb geju bāru.. 😉 Tā kā nekādu geju bāra atrašanās vietu viņam norādīt nespēju, tad šajā vietā arī mūsu ceļi šķīrās. Tā kā tas bija jau vairs tikai pārdesmit metru no ieejas manā viesnīcā, tad vairāk neviena saruna man šajā vakarā tā arī nesanāca.

Kas ir ar jums, autobraucēji?

Kas par problēmām? Kāpēc mūsdienās tik maz no jums izpalīdz citiem ar info par ceļu policijas posteņiem?

Braucu šodien no Valmieras uz Rīgu, un ceļu policijas posteņi bija divās vietās – Stalbē un Raganā. Un pirms katras no šīm vietām tikai 1 auto vadītājs man pameta ar tālajiem uguņiem, lai uzmanos no šīm briesmām.. Kas par lietu? Es pēc Siguldas metu gandrīz visiem līdz pat Murjāņiem.

Kas tālāk – pārtrauksiet arī laist sastrēgumos vai citās situācijās no sān-ieliņām? Nelaidīsiet savā joslā principa pēc? Kur palikusi jūsu elementārā pieklājība un izpalīdzēšana nelaimē?