Apmēram pirms diviem gadiem šajā laikā šai pat emuārā publicēju rakstu ar līdzīgu nosaukumu, kā šim rakstam, vienīgi abiem vārdiem `maratons` priekšā bija trīs papildus burti – `p`, `u` un `s`. Nu varu šīs pusītes aizvākt un pateikt pavisam īsi un konkrēti – Valmierā esmu noskrējis maratonu!
Vēl šī gada sākumā biju pie sevis iztrādājis nodomu maratonam pievērsties tikai pēc tam, kad būšu iespējis noskriet pusmaratonu pusotrā stundā. No vienas puses tas skaidrojams ar to, ka tad varētu domāt, ka patiešām esmu noskrējis pietiekami daudz, iekrājis krietnu bāzi, lai maratonā nebūtu pārlieku jāmokās. No otras puses – lai maratonā nav arī tik ilgi jāskrien! Bet galvenokārt – lai mans ceļš uz maratonu netiktu pārlieku sasteigts, lai tas notiktu lēnām un pakāpeniski, lai tikmēr būtu lielāks prieks par noskrietajām pusītēm un beigu beigās – arī lielāks prieks par pašu maratonu, uz kuru tik ilgi iets. Tomēr beigās atteicos no sava sākotnējā plānā un pieteicos Valmieras maratonam dienā, kad uzstādīju kārtējo jauno personīgo rekordu pusmaratonā, Sportlat 1. Rīgas pusmaratona ietvaros Biķernieku trasē to noskrienot ar rezultātu 1:33:45. Tas notika šā gada 8. maijā, un toreiz līdz pusotrai stundai man vēl bija pietrūcis gana daudz – teju četras minūtes. Lai tomēr mazinātu savu pārkāpumu pašam pret savu ieceri, pēc tam vēl divas reizes laboju savu personīgo rekordu pusmaratonā, kas nu ir 1:31:20. Tātad nemaz tik traki tālu no maģiskās pusotras stundas vairs neesmu. Kas zin, kas notiks pēc nepilna mēneša Siguldas pusmaratonā..
