Pirmā nakts jaunajā īpašumā

Nu labi, cik nu jauns – zemi iepirku jau 2010. gada izskaņā. Taču sakarā ar to, ka kaut kādas pirmās aktivitātes ar šo zemi sāku darīt tikai šonedēļ, uzskatīsim, ka vārds `jauns` šajā situācijā tomēr ir pieļaujams.

Rakstā par šīm savām pirmajām aktivitātēm minēju par domu uzart visu zemi un tad tikt pie jūras konteinera. Tomēr vēlāk tika izlemts, ka pilnīgi visu art īsti nav jēgas, jo neba nu to visu spēšu uzreiz tālāk izmantot. Arta tiks tikai daļa lauka, bet konteineris novietots uz vēl neaparamās daļas – tāds lēmums tika pieņemts šīs nedēļas laikā. Rezultātā arī bez liekas vilcināšanās tīmekļa sludinājumos tika atrasts daudzmaz piemērots konteiners par salīdzinoši pieņemamu cenu, un piektdien pa dienu tam tika zvanīts, lai noskaidrotu, vai tas vēl nav pārdots.

Bilde no sludinājuma

Bilde no sludinājuma

Pārdots vēl nebija, bet piegādes pakalpojumus arī sludinājuma autors nevarēja nodrošināt, tāpēc nācās papildus meklēt kādu piegādātāju. Nekādi parastie kadri, kuri ievieto tāda veida sludinājumus kā `vedu visu visur jebkurā laikā`, šoreiz nederēja, jo ar `visu` parasti tika saprastas tikai tādas lietas, kuras vīri divatā spēj pacelt.. Tā kā manis noskatītajai būdiņai (jā, tas nav jūras konteiners, jo tie briesmīgi dārgi, bet tāda kā metāla kaste ar logiem, kurā iespējams mitināties arī pašam) nebija ratu, tad tās izkustināšanai no vietas vajadzīga speciāla tehnika – manipulators. Bet arī tie, kā smejies, dārgi!

Neko darīt, nācās vien samierināties ar lētākā atrastā manipulatora cenu, ko tas pieprasīja par būdas atvešanu no Jelgavas līdz Baldonei – 80 latiem. Taču izrādījās, ka tips jau tūlīt brauc uz Jelgavu, tāpēc, ja mēs vēlamies to darīt jau šovakar, tad varētu būt lētāk. Tā nu sarunājām arī ar būdas tirgotāju, ka brauksim tai pakaļ jau šovakar.

Jelgavā ieradāmies pēc plkst. 19:00. Pa ceļam būdas tirgonis jau vairākkārt bija pārzvanījis, prasot, kāpēc vēl neesam, un vispār runājot dīvaini un ne pārāk saprotami. Vienā no saviem zvaniem viņš arī prasīja, vai mēs gadījumā neesam tikai pajokojuši un īstenībā nemaz uz Jelgavu nebraucam.. Tas, ka viņš aiz bēdām par savas būdas zaudēšanu ir iedzēris, jau bija nojaušams pa tālruni, bet tā īsti apstiprinājās tikai klātienē.

Būdu atradām, izrādījās, ka tā pilna ar veco saimnieku iedzīvi. Pārdevējs gribēja to visu izmest laukā, bet varēja redzēt, ka pārlieku liels entuziasms viņu uz šo rīcību nemotivē, kā arī pats teica, ka viņam visus tos krāmus nemaz nevajagot. Iekšā bija gan gulta gulēšanai, gan visādi dārza piederumi – lāpsta, dakšas, grābekļi, spainis, zāģis, lauznis, kā arī vēl šādi tādi sadzīves priekšmeti. Teicu, ka manis pēc to visu var atstāt, ja reiz slinkums mest laukā.. Tā nu rezultātā tiku pie visādiem noderīgiem rīkiem, kurus jau biju nolēmis pirkt šā vai tā. Tips iedeva līdzi vēl arī ķerru – vispār ideāli! :) Tāpat arī tika atrasts rokas arkls, kas par papildus 20 latiem arī tika piesviests visam klāt. Paņēmām līdzi arī dēļus, uz kuriem būda bija stāvējusi, lai būtu, uz kā tos novietot mērķa teritorijā.

Būdas celšana auto

Būdas celšana auto

Tālāk devāmies uz Baldoni – mēs ar Alīnu ar savu auto, bet transportētājs ar savu tehniku un mūsu būdu. Bijām sarunājuši pie iebraukšanas Baldonē apstāties ceļa malā un viņu pagaidīt, lai tālāk rādītu ceļu uz īsto vietu. Pārāk ilgi arī jāgaida nebija, drīz vien pēc mūsu apstāšanās arī būda bija klāt un varējām turpināt ceļu.

Būdas novietojuma pielabošana, laižot to kravas kastē

Būdas novietojuma pielabošana, laižot to kravas kastē

Pa šo laiku saule jau bija norietējusi, un bija pilnīgi satumsis. Man jau tāpat bija bažas par to, kā lielais transporta auto tiks iekšā pa šaurajiem celiņiem līdz manam zemes pleķim, kur nu vēl pēc tam atmuguriski atpakaļ.. Vēl lielākas raizes bija par mitro zemi un transporta [ne]iestigšanu tajā. Tāpat arī pārdomas par to, kā viņš varēs šķērsot zemes izciļņiem un kunkuļiem pildīto pļavu, lai nokļūtu pleķa otrā pusē, kur ir sausāks un bija paredzēts novietot dzīvojamo vagoniņu. Jā, un tagad tas viss būs jādara vēl pilnīgā tumsā. Te jau nav nekāda lielpilsēta ar savu gaismas piesārņojumu, te patiešām tumsa ir piķa melnumā..

Iegriezties šaurajā celiņā būdas vedējs varēja, tomēr pie pirmās peļķes, aiz kuras sākas mana zeme, viņš apstājās un nolēma tālāk braukt neriskēt. Līdz ar to vienīgais variants bija izkraut būdu pašā tuvākajā zemes stūrī, kas ir uzreiz blakus peļķei. Neko darīt, nācās iztaustīt šajā stūrī kādu daudzmaz sausāku vietiņu un novietot dēļus, uz kuriem kraut ārā būdu. Lija lietus, tā kā biju diezgan izmircis slapjš no abām pusēm – augšas un apakšas, jo staigāt nācās pa peļkēm un slapju zāli ne nu gluži līdz ceļgaliem, bet līdz potītēm gan. Sandales arī izmirka cauri slapjas.

Kaut kā būdu izcēlām, un ar pāris piegājieniem izdevās to arī piezemēt daudzmaz pareizā vietā apmēram uz novietotajiem dēļiem. Tas viss notika pilnīgā tumsā, vien mana auto lukturi bija pavērsti darba virzienā. Arī pats būdas vedējs bija spiests bradāt pa peļķi un izmirkt, kā arī nācās pēc tam čakarēties, lai atmuguriski tiktu atpakaļ uz ceļa. Līdz ar to par vešanu tomēr nācās samaksāt tos pašus 80 latus, par kuriem tika runāts sākotnēji.

Būdas nolaišanas darbi nakts melnumā

Būdas nolaišanas darbi nakts melnumā

Kad nu viss bija galā un tips aizdevās prom, es vēl tikai gribēju salikt būdā ārpusē palikušās mantas – arklu un ķerru – un arī doties prom. Biju paņēmis no mājas līdzi arī citas mantas, ko biju plānojis atstāt būdā – lāpstu, grābekli, telti, guļammaisu un paklājiņu -, lai nākamreiz uz šejieni jau varētu doties ar velo vai autobusu, nevis vairs pa dārgo ar auto. Taču būdas vecais īpašnieks būdas piekaramo atslēgu bija atstājis kaut kur būdas iekšpusē, kas tagad vedot bija riktīgi sakratījusies kopā. Atrast atslēgu tumsā nu nebija cerību. Arī Alīna negribēja tumsā un lietū vēl pievērsties atslēgas meklēšanai, abi gribējām pēc iespējas ātrāk doties mājās izžūt, paēst un sasildīties. Tā nu atstāju būdu neaizslēgtu un savas līdzpaņemtās mantas no auto tajā nepārkrāvu – neko darīt, nāksies vien vēlreiz atbraukt ar auto.

Pa šo laiku, kamēr saliku būdā pēdējās mantas, biju atstājis auto gaismas ieslēgtas, lai var kaut ko redzēt, bet dzinējs diemžēl bija izslēgts. Kad iekāpu auto un pagriezu atslēgu, nekas īpašs nenotika.. Starteris negrieza, akumulators bija nosēdies.. Tā nu vieni (divi) paši sēdējām auto pļavas vidū nakts melnumā pilnīgā klusumā (lietus bija jau mitējies un vairs neplakšķināja).

Pulkstenis rādīja jau pāri 22:00, tāpēc mans vienīgais ierosinājums šajā sakarā bija arī vienīgais dabiskais – iet gulēt! Alīna gan to uzskatīja par joku, sakot, ka tas nav reāli, vajagot kādam zvanīt, lai brauc uzlādēt akumulatoru vai tml. Man gan nebija pārlieku liela vēlēšanās kādu paziņu traucēt nakts vidū, sakot, lai brauc uz Baldoni.. Bez tam šaurajā takā manam auto diez vai būtu iespējams tik viegli paspraukties garām ar citu auto, lai piekļūtu auto priekšdaļai, kurā izvietots akumulators. Atceramies arī par tumsu.. Arī pēdējie autobusi no Baldones uz Rīgu jau bija aizgājuši, tāpēc ar laiku Alīnai nācās vien pierast pie domas par gulēšanu mašīnā.

Kā jau minēju, biju no mājas paņēmis līdzi guļammaisu atstāšanai būdā, bet to man tagad atņēma Alīna. Tāpēc izritināju vien tepiķīti uz sava nolaistā auto beņķa un devos pie miera tāpat. Lietū saliedēto virsdrēbi novilku nost, paliku T-kreklā, kurš bija vēl tīri pasauss. Arī izmirkušās sandales novilku un gulēju basām kājām. Pagaidām vēl auksti nebija, bet bija skaidrs, ka laika gaitā auksti noteikti paliks – ne reizi vien jau tādas lietas izmēģinātas. Bet nu nekādu citu variantu īsti nebija, Alīna vēl tikai iedeva savu šalli, ar kuru varēju daļēji apsegties, un devāmies pie miera.

Nakts laikā, kā jau biju iepriekš prognozējis, paguvu nosalt līdz nemaņai, līdzīgi kā citos tāda veida piedzīvojumos biju darījis iepriekš. Arī poza gulēšanai auto nav tā ērtākā, nācās grozīties, vairākkārt mostoties. Kaut kādā brīdī nakts vidū nolēmu tomēr uzvilkt mugurā arī vēl mitro virsdrēbi – liekas, ka nedaudz labumu deva. Nezinu, līdz cik grādiem pa nakti nokritās temperatūra, bet, kad pēc plkst. 8:00 piecēlāmies, termometrs rādīja jau atkal tīri pieklājīgus +5 grādus pēc Celsija. Alīnai guļammaisā esot bijis tīri normāli, tikai pēdas salušas.

Alīna jau pamodusies :)

Alīna jau pamodusies :)

Bet, kā saka – rīts gudrāks par vakaru. Tā nu no rīta iedomājāmies aiziet pie kaimiņiem (ne tiešajiem, bet nedaudz tālāk redzamajiem) pajautāt, vai viņi nevar atbraukt mums piestartēt auto. Domāts – darīts. Devāmies ceļā, pa laikam paskrienot, lai nav auksti (manas sandales dabiski vēl joprojām cauri slapjas, bet rīts tāds drēgns un pilnīgi bez saules). Kaimiņu sētā redzējām kādu zēnu, kā arī divus lielus suņus, kas izskatījās un izklausījās tīri niki. Par laimi tie bija aiz nožogojuma. Zēns teica, ka uzmeklēs savu vectēvu, lai mēs pagaidām. Pēc tam atnāca un pateica, lai mēs ejot uz savu auto, kāds piebraukšot. Tā arī darījām un rezultātā sagaidījām kādu personu, kas atbrauca ar džipu un galīgi neizskatījās pēc zēna vectēva, jo bija cita dzimuma. Tikām ar striķi ievilkti atmuguriski, un rezultātā dzinējs iedarbinājās. Tā nu tikām prom.

Ā, jā, tagad pa gaismu arī atslēgu būdā atradu un līdz ar to atstāju visas atvestās mantas – nākamreiz braukšana ar auto vairs nebūs spiesta lieta!

Tāda nu izvērtās mana pirmā nakts jaunajā īpašumā – vairāk piespiedu kārtā nekā labprātīgi, bet kopumā tomēr nebija slikti! Nedaudz žēl vienīgi, ka līdz ar visu šo nokavēju gan F1 Ķīnas lielās balvas kvalifikācijas tiešraidi, gan arī LSC stadiona skrējienu 1. posmu, kurā biju gribējis skriet 10000 metru distanci un mēģināt labot savu personīgo rekordu tajā.. Nu nekas, gan labošu kādu citu reizi!

P.S. Ā, jā, bija taču kā reiz piektdiena, 13. datums, lai ko tas arī nenozīmētu..

 

4 thoughts on “Pirmā nakts jaunajā īpašumā

  1. Tu gan esi reāls optimists : “Tāda nu izvērtās mana pirmā nakts jaunajā īpašumā – vairāk piespiedu kārtā nekā labprātīgi, bet kopumā tomēr nebija slikti! Nedaudz žēl vienīgi, ka līdz ar visu šo nokavēju gan F1 Ķīnas lielās balvas kvalifikācijas tiešraidi, gan arī LSC stadiona skrējienu 1. posmu, kurā biju gribējis skriet 10000 metru distanci un mēģināt labot savu personīgo rekordu tajā.. Nu nekas, gan labošu kādu citu reizi!”

    Es to visu lasot domāju, cik gan daudz vajag drosmes, lai tik pazemojošu situāciju vēl aprakstītu internetā. Jā man ir bijušas līdzīgas situācijas, bet es ar tām parasti nelepojos un lasot šo bija tāds – “o, super, izrādās, ne man vienam kas tāds atgadās” :D

    Īsāk sakot cepums par drosmi aprakstīt ne pārāk patīkamas situācijas. Cik sapratu, ja to darītu vēlāk pa dienu, tad samaksātu tikpat, nenosaltu, būdu visticamāk izkrautu sev izvēlētā vietā un nebūtu par ko rakstīt :)

Atstāj atbildi

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s