Divdesmit trešais saraksta izpildes mēnesis

Gada īsākais mēnesis aprit tieši šodien – datumā, ko gadās piedzīvot retāk kā reizi četros gados! Lai gan mēs mierīgi varam teikt, ka piedzīvojam to tieši reizi četros gados jo tuvākie izņēmumi, kad gads dalās ar četri, bet tomēr nav garais, ir 1900. un 2100. gadi, kurus, šķiet, nav piedzīvojis un droši vien arī nepiedzīvos neviens no mana emuāra šī brīža lasītājiem.. Bet labi gan, ka šogad februārī ir 29 dienas, citādi man nesanāktu atkal viens apaļš rādītājs – tieši šodienas vakara skrējienā pārsniedzu šogad noskrietus 1000 kilometrus! Janvārī noskrēju `tikai` 471.7 km, bet īsajā februārī – veselus …. Kas vēl februārī padarīts saraksta pildīšanas sakarā? Skatīt zemāk!

Read Full Post »

Nedēļas skrējieni: 20. – 26. februāris

Pirmdiena, 20.02.2012. Rīts: 8.5 km – rīta rosme Nu gan baigi pieputinātas visas meža takas. Visu rītu, liekas, snidzis. Stipra snigšana vēl turpinājās arī, kad gāju ārā skriet – dažas minūtes pirms plkst. 8:00. Sniga tādām ļoti lielām pārslām, gandrīz vai sniega pikām, varētu teikt. Pēc tam gan snigšana pārgāja, bet jābrien bija pamatīgi un [...]

Read Full Post »

Nedēļas skrējieni: 13. – 19. februāris

Pirmdiena, 13.02.2012. Rīts: 7.5 km – rīta rosme Tā kā šonedēļ man ir atpūtas nedēļa no skriešanas un plānoju skriet darba dienās pamatā tikai rīta rosmes, tad izdomāju, ka varētu nedaudz šo rīta rosmi pagarināt, ja reiz tas ir vienīgais dienas skrējiens. Šorīt jau temperatūra bija pakāpusies līdz pat -7 grādiem – riktīgi silts jau! [...]

Read Full Post »

Kā kāds skrējējs cepumus cepa..

Šis būs stāsts par vīru, kurš nekad mūžā vēl nebija neko cepis, neskaitot olas uz pannas. Reiz gan viņš mēģināja cept makaronus, uzbēra tos no pakas uz pannas un kādu laiku cepināja, līdz nācās secināt, ka nekas jēdzīgs nesanāk – makaroni tikai apdega, bet īpaši ēdami nekļuva. Neviens viņam nebija ieminējies, ka pirms cepšanas makaronus vēl vajagot izvārīt.. Tas ir vispār kaut kas neiedomājams – kāda tad jēga cept, ja jau ir izvārīti! Tas ir kā velti darīt dubultu darbu.. Vai tad kartupeļus pirms cepšanas vāra?? Liekas, ka ne, lai arī pats šis vīrs nekad kartupeļus cepis nav. Lai vai kā, šis būs stāsts par vīra jauno pieredzi cepumu cepšanā!

Read Full Post »

Nedēļas skrējieni: 6. – 12. februāris

Pirmdiena, 6.02.2012. Rīts: 6.5 km – standarta rīta rosmes aplis Pērnās nedēļas vidū ziņoja, ka šodien jau būšot krietni siltāks. Vakar teica, ka tomēr šodien vēl ne, bet pēc tam gan. Šorīt tāpēc nācās vēl joprojām skriet -25 grādos. Sākumā, kad palika krietni aukstāks laiks (pirms kādas nedēļas), bija interesanti, bet nu jau sāk nedaudz [...]

Read Full Post »

Kāpēc dzīvot basām?

Šo rakstu biju uzrakstījis jau pasen – pērnā gada oktobra beigu pusē. Taču netiku to nopublicējis dažādu iemeslu dēļ. Tagad izvilku to no vecās lādes, nopūtu tam sakrājušos putekļus, atsvaidzināju ar pāris punktiem uz `i` un varu nodot Jūsu vērtēšanai. Pēdējā laikā mani pārsteigusi visapkārt valdošā vispārējā neziņa par vienu no cilvēka sešām maņām – propriocepciju. Teju ikviens, kam šo vārdu sarunā minu, parasti izbrīnā ieplēš acābolus vai citādi demonstrē savu pretizbrīnu man.. Tāpēc domāju, ka pienācis īstais brīdis šī raksta iepazīstināšanai ar saules gaismu. Tad nu sāksim ar augstāk minētās maņas izskaidrojošu definīciju un turpināsim ar mēģinājumu atbildēt uz virsrakstā uzdoto jautājumu.

Propriocepcija – cilvēka sestā maņa, ķermeņa spēja apzināties savu novietojumu un kustību telpā un koordinēt to. Pateicoties šai maņai, mēs spējam pārvietoties tumsā, satvert dažādus priekšmetus (jēlu olu, metāla stieni) bez piedomāšanas utt.

Read Full Post »

Nedēļas skrējieni: 30. janvāris – 5. februāris

Pirmdiena, 30.01.2012. Rīts: 6.5 km – mežs, pļava, nomaļš ceļš (standarta rīta rosmes aplis) Ideāla rīta rosme, kuras dēļ tā pa lielam vispār nolēmu sākt veikt šīs piezīmes, kā jau to pirms pāris dienām minēju. Laiciņš pavēss, kādi -15 grādi, pagaidām mans aukstākais skrējiens bez zeķēm. Saule tik tikko kā uzlēkusi, debesis skaidras, tāpēc jau, [...]

Read Full Post »

Mācoties no labākajiem

Arvien vairāk laukā sāk izskatīties pēc pavasara. Pievērsiet uzmanību – izskatīties, nevis varbūt sajusties (šodien pēc rīta rosmes -22 grādu kailsalā nevarēju iedarbināt auto..) vai tml. Arī izklausīties, starp citu – mežu skrējienos ir izdevies saklausīt putnu balsis. Jau pamanāma ir dienas/nakts robežas nobīdīšanās vakaros uz priekšu un rītos atpakaļ. Arvien biežāk parādās atklāta saule, kuras apspīdētam skriet ir daudz patīkamāk. Biežāk gadās skrējieni, kas manā vērtējumā iegūst klasifikatoru `ideāls` – diez vai tie ar ko labāki par lielu daļu pavasara/vasaras/rudens skrējieniem, taču uz ziemas (vairumā drūmo) skrējienu fona tie patīkami izceļas. Tā nu pērnās nedēļas nogales garais skrējiens pilnībā atbilda šim raksturojumam, arī pirmais šīs nedēļas rīta rosmes skrējiens pa saules apspīdētu meža un pļavas cīņu fronte līniju, vēl arī citi.

Ikreiz, skrienot šādu skrējienu, gribas par to uzrakstīt rakstu, kaut ko nedaudz vismaz, bet pēc tam uzreiz nav laika un tad jau aizmirstas. Lai uzrakstītu rakstu, vajadzīgs kaut nedaudz saņemties, ja negrib, lai raksts būtu twīta jeb čiepstiena garumā, pie tam sakarīgs. Bez tam – ja šādi raksti parādītos vairumā, emuārs, iespējams kļūtu pārlieku vienveidīgs. Gribētos veikt kādas nelielas piezīmes par katru no skrējieniem, kaut vai tādēļ, lai vēlāk pašam būtu interesanti paskatīties.

Read Full Post »