Skrējienu maršrutu evolūcija

Vakar es izturībā beidzot pārspēju savu virtuālo partneri – Garmin Forerunner 305. Tas jau sen kā izslavēts ar to, ka baterijas mūžs tam laikam iet uz beigām. Ja agrāk varēju ar to kalnus izstaigāt, piemēram, uzkāpt Tatru kalnu Rysy virsotnē un nokāpt atpakaļ, kas kopā aizņēma vismaz deviņas stundas, tad nu jau pēdējā laikā bija sācis likties, ka savu pirmo maratonu Valmierā nu gan ar savu Garminu neizskriešu, jo gluži vienkārši tik ātri nevarēšu paskriet, lai baterija to laiku izvilktu..

Tā nu vakardienas 36 kilometru skrējienā – garākajā manā visu laiku skrējienā un arī garākajā plānotajā skrējienā pirms Valmieras – bija plānots notestēt, uz ko tad Garmins ir spējīgs. Negribēju gan lieki riskēt, tāpēc pats skrēju ar sievas aparātu, bet viņa paņēma manējo sev, braucot līdzi ar velo. Es šos 36 km skrēju nenormāli ilgi – 3 stundas, 42 minūtes, 38 sekundes, bet uz sievas rokas esošais Garmins izslēdzās jau apmēram pēc stundām trim.. Tā kā, lai arī skrējiens pats par sevi neizraisīja manī apmierinātību, un laikam jāsāk jau būtu rēķināties ar to, ka Valmierā maratonu izskriet zem četrām stundām būs ārkārtīgi grūti, ja ne neiespējami, tomēr manā izturības cīņā ar partneri rezultāts 1:0 varētu izklausīties patīkami (īstenībā laikam nav gudri priecāties arī par to :)).

Bet šajā rakstā par nedaudz citu lietu – kopš esmu sācis gatavoties maratonam, ir nācies meklēt jaunus skriešanas maršrutus, lai garajos skrējienos nebūtu jāriņķo vairākas reizes pa vienu un to pašu apli. Rezultātā ir pavērušies jauni apvāršņi un esmu atradis vietas, kur iepriekš savu kāju nebiju spēris. Šajā rakstā gribēju padalīties ar manā skatījumā visai interesantu manu skriešanas apļu evolūciju.

Pats pirmais maršruts, kuru savulaik uzdrīkstējos skriet ārpus piemājas 300 metru stadiona, bija aptuveni 3 km garš un veda caur netālu esošo mežu (pirmo reizi to izskrēju 20.05.2008.). Toreiz man Garmins vēl nebija, tāpēc pēc skrējiena izbraucu to ar velo un secināju, ka pārsteidzošā kārtā esmu izskrējis diezgan precīzi apaļus 3 kilometrus. Tas likās ļoti labs skrienamais gabals, jo stadionā skriet nebija interesanti, un pie tam arī visai liels 🙂 Vairāk par diviem šādiem apļiem ilgi neskrēju, līdz reiz piedāvāju kādam draugam, ar kuru reizēm bijām kopā paskrējuši, mēģināt šoreiz noskriet veselus trīs apļus – neiedomāja uzdrīkstēšanās..!

3 km aplis pats pat sevi izskatās `normāli` - visai paliels

Drīz pēc šī maršruta atklāšanas atklāju vēl vienu – jau lielāku – maršrutu, kas veda caur citu mežu un bija ~5 km garš. Šos divus tad nu ilgu laiku skrēju un biju ar tiem pilnībā apmierināts.

Nākamajā gadā tiku pie Garmina, un nu man pavērās lielāka brīvība skriet faktiski, kur deguns rāda – jebkurš maršruts tiktu automātiski nomērīts, vairs neesmu piesiets tikai šiem diviem maršrutiem. Tā nu tapa nākamais maršruts – 8 km garš skrējiens caur 5 km maršruta mežu, tad gar kaut kādām trubām un privātu kapsētu, caur vēl vienu mežu, caur privātīpašumā atrodošos pļavu un pa zemes ceļu atpakaļ uz asfaltēto šosejas posmu, kas ved atpakaļ līdz starta vietai. Šis nu likās kā augstākā pilotāža skriešanā – ar 8 km garu maršrutu man laikam visam mūžam vajadzētu pietikt! Pirmo reizi šo izskrēju 2009. gada 17. jūnijā.

8 km aplis - jau nopietnāks skrējiens

Un nu, lai varētu salīdzināt šo apli ar iepriekšējo un secināt, cik milzīgs tas īsti ir, mēģināju uzlikt tos abus vienu otram virsū. Diez cik labi laikam mazais 3 km aplis te redzams nav, bet, ja ieskatās, tad zemāk esošās bildes augšējā kreisā stūrī var redzēt 3 km apļa kontūras. Varen liels izskatās 8 km aplis uz šī vecā aplīša fona.

3 km aplis uz 8 km apļa fona izskatās ļoti maziņš (tas diezgan pašvaki redzams attēla augšējā kreisajā daļā)

Taču ap šo laiku biju jau sācis apsvērt iespēju pirmo reizi noskriet pusmaratona distanci un darīt to jau tā gada rudenī Valmierā. Līdz ar to nācās secināt, ka tomēr visam mūžam man ar šo ārkārtīgi garo 8 km apli nepietiks, ja vien negribēšu to skriet vairākas reizes. Jāteic, ka līdz pat šai dienai neesmu šo apli nevienā skrējienā veicis vairāk par vienu reizi.. Tā nu pēc laiciņa ķēros pie jauna – vēl garāka – maršruta meklējumiem, kā rezultātā tika izveidots gandrīz divas reizes garāks aplis – 15 km -, kas mani pat izveda ārpus Rīgas robežām un ieveda divās citās apdzīvotās vietās – Ulbrokā un pēcāk arī Dreiliņos! Pat Rīga jau bija kļuvusi par mazu maniem skrējieniem!

15 km aplis - šis gan agrāk likās nenormāli lielais un grūtais aplis

Nu lūk – izskatās jau baismīgi liels! Šo pirmo reizi izskrēju 2009. gada 30. augustā. Atceros, ka tas bija viens varen grūts skrējiens, tiesa, grūtāku to padarīja arī tas, ka vajadzēja ņemt līdzi ūdeni, jo tik garā skrējienā neriskēju doties bez tā, bet man nebija ienācis prātā nekas cits, kā vien pie siksnas piesiet puslitrīgo blašķi, kas tad nu tur visu laiku kratījās un traucēja skriet. 8 km aplis izskatās visai pamazs, nemaz nerunājot par 3 km apli..

15 km aplis krietni papildina 8 km apli

Garākais skrējiens pirms mana pirmā pusmaratona bija 19 km garš, un tas notika pamatā šajā pat 15 km aplī, kurš tomēr divās vietās tika modificēts, ieliekot tajā papildus līkumus. Šajā 19 km aplī tika veikti arī visi mani paši garākie skrējieni pirms tālākajiem pusmaratoniem – ne reizi nevienā treniņā pirms kāda no pusmaratoniem netiku skrējis tik garu distanci, kā pats pusmaratons, tādēļ ar šo apli man ikreiz pilnībā pietika. Šo apli pirmo reizi izskrēju savā garākajā treniņā pirms Valmieras pusmaratona 27.09., kas notika 2009. gada 16. septembrī. Toreiz problēmu ar ūdeni atrisināju tādā veidā, ka iedevu to Agrim, kurš mani pavadīja ceļā ar velosipēdu 🙂

19 km aplis, kurā tika veikti paši garākie skrējieni manā pirms-maratonista karjerā

Ja uzliekam šo virsū iepriekšējam 15 km aplim, varam vērot pagarinājuma vietas. Galvenais pagarinājums notiek pašā tālākajā trases daļā, kur pielikta klāt papildus izskriešana caur ciematiņu `Vālodzes`, bet otrs pagarinājums apmēram 1 km garumā ielikts jau gandrīz pašās trases beigās.

19 km aplī (salīdzinot ar 15 km apli) nāk klāt izskrējiens caur Vālodzēm, kā arī papildus līkums apļa beigu daļā

Ar šo apli iezīmējas tāda kā robeža starp maniem skrējieniem kā pusmaratonistam un tiem, kas veikti tagad pēdējā laikā, gatavojoties pirmajam maratonam, kuru arī skriešu Valmierā, tieši divus gadus pēc sava pirmā pusmaratonā šai pat vietā. Gatavošanās maratonam pacēlusi skrējienu maršrutus pavisam citā līmenī. Šādi, piemēram, izskatās 32 km maršruts, kuru ar velo pirmo reizi izbraucu 2011. gada 13. jūlijā.

32 km aplis - iespaidīgi liels, bet viens pats neko diži varbūt neizskatās

Tas jau mani pat aizved uz pavisam citu pilsētu – Salaspili. Atceros, ka pirms pāris gadiem kaut kur pa nedaudz citām takām uz Salaspili biju aizbraucis ar velo, bet atpakaļ braucu pa līdzīgu ceļu kā šajā maršrutā. Toreiz nominos ap 37 kilometriem, un tad tieši iedomājos par maratona skrējējiem.. Kā var vispār noskriet tādu gabalu (un īstenībā pat vēl vairāk), kurā es jau nominies biju līdz nelabumam..? Un viņi (nu vismaz līderi) to noskrien pat daudz ātrāk nekā es toreiz nobraucu ar velo.. Kaut kas neiedomājams! Bet šī apļa patiesais izmērs novērtējams vien salīdzinājumā ar iepriekšējo 19 km apli, kurš ilgu laiku man bija kalpojis par pašu garāko skrējienu maršrutu..

32 km aplis - visiespaidīgākais pagarinājums, salīdzinot ar iepriekšējo apli

Diezgan maziņš tas 19-nieks te izskatās 🙂 Iespējams, ka augšējā kreisajā stūrī saskatāms vēl arī mans sākuma posms – 3 km aplēns..

Pagaidām pie šī es arī apststāšos, bet vispār, kā jau minēju raksta sākumā, vakar noskrēju 36 km apli, kas pamatā tika bāzēts uz 31 km apļa, kuru skrēju pirms trim nedēļām (kurš līdzīgs šim 32 km aplim), to vēl pāris vietās pagarinot. Protams, te uzrādīti tikai pamata maršruti. Īstenībā uz šo un vēl daudzu citu maršrutu bāzes man izveidoti maršruti vai ikvienam naturālam kilometru skaitam (pagaidām līdz 36), tā kā, ja kādam ir vēlēšanās man piebiedroties jebkāda šāda garuma skrējienā, varu ierādīt labus maršrutus.

Bet, ja kādreiz sanāks gatavoties ultramaratonam, vai šis 32 km aplēns patiešām izskatīsies nožēlojami mazs uz nākamā bāzes maršruta fona?? Droši vien..