Būt vai nebūt skriešanas apaviem – ko saka zinātne!

Uz šo rakstu mani pamudināja Gatis, interesējoties par pētījumiem, kas pierāda baskāju skriešanas priekšrocības pār skriešanu ar modernajiem skriešanas apaviem. Paldies viņam par ideju!

Nu tātad, pirmkārt, pareizā skriešanas tehnika ir tāda, ar kādu skrienot basām kājām, mēs spējam skriet bez savainojumiem. Ja pamēģināsim nedaudz paskriet basām, mēs dabiski pielāgosim savu soli pareizajai tehnikai, tur vienkārši nav variantu – ja spītīgi mēģināsim skriet caur papēdi basām kājām, jau pēc kilometra vai pāris, domājams, ka kājas būs čupā. Nav nozīmes, vai skrienam katru kilometru četrās vai septiņās minūtēs. Papēdim nav nekādas amortizācijas, tikai pliks kauls, līdz ar ko viss trieciens dabiski iziet cauri visai kājai un tiek bojāts viss – pēdas, ceļgali, gurni utt. Ja piezemēšanās notiek vairāk uz purngala (faktiski – uz pēdas priekšpuses ārējās malas un tad kustība notiek virzienā uz pēdas iekšpusi – no mazā pirkstiņa līdz īkšķim), tad pēdas velve spēj radīt ļoti labu amortizāciju. Nav arī taisnība, ka plakana pēda pēda nespētu tikt galā ar amortizāciju. Pēda pēc savas struktūras ir ļoti attīstīts veidojums, kas pēc definīcijas paredzēts tieši tikšanai galā ar šādām lietām.

Labi, tad varbūt var rasties jautājums – kāpēc gan skriet basām? Varbūt, ja skriešu ar amortizētajiem apaviem, tad arī cita tehnika varētu būt laba, piemēram, skrienot caur papēdi? Un šajā sakarā gan ir kaudze pētījumu.

Jau 1989. gadā Dr. B. Marti veica pētījumu ar 5000 cilvēku grupu, kas piedalījās kādās sacensībās. Izrādījās, ka salīdzinot tos, kas bija skrējuši vairāk par 95 dolāriem vērtos apavos, un tos, kas bija skrējuši apavos, kas lētāki par 40 dolāriem, pirmo vidū bija vairāk kā divreiz vairāk tādu, kas pēdējā gada laikā bija guvuši kādas skriešanas traumas.. Nu labi, varbūt sagadīšanās.. Gadu iepriekš Hamill un Bates bija publicējuši rakstu, kurā it kā apstiprinājās hipotēze, ka apavi uzlabojas līdz ar to novalkāšanos (līdzīgi kā vīns ar gadiem kļūst tikai labāks ;)). Kolīdz amortizācijas un stabilitātes kontroles `fīčas` novalkāšanās rezultātā apavā sarūk, ļaujot pēdai funkcionēt dabīgāk, tā uzreiz sarūk arī gūto savainojumu skaits.

Steven Robbins ar kolēģiem laika posmā no 1987. līdz 1995. gadam veica pētījumus saistībā ar skriešanas soļa trieciena spēku noteikšanu – tika mērīti trieciena spēki skrējējiem apavos un baskāju skrējējiem. Protams, apauto skrējēju vidū katrā solī izdarītais trieciena spēks bija krietni lielāks par baskāju skrējēju izdarīto.. Var jau domāt un cerēt, ka amortizēti apavi tiks galā ar šo nenormāli lielo triecienu, bet tomēr nedaudz naivi.. Un, pirmkārt jau – kāpēc tas vispār vajadzīgs, ja varam, pareizāk un dabiskāk skrienot, šo triecienu krietni mazināt? Šī iespaidīgā atšķirība trieciena spēkos, liekas, varētu būt skaidrojama ar bailēm vai to trūkumu. Ja skrienam basām kājām, dabiski jūtam zemi ar pēdām un tai pielāgojamies – jūtam, ko darām nepareizi, un solis piemērojas mūsu sajūtām. Ja skrienam apavos ar biezu zoli, sajūtas no zemes nav nekādas.. Ja mūs vēl iedrošina spert soli ar papēdi pa priekšu, jo apavā papēdis tiek visvairāk amortizēts, mēs bez baiļu tā arī droši darām un tik dragājam.. Domāju, ka arī ar apavu mēs varam skriet pareizi, ja gribam, radot mazākus triecienus katrā solī, bet, pirmkārt, apavs pats mums it kā uzspiež nepareizo soli, jo tā papēža daļa ir paaugstināta, salīdzinot ar purngalu (kas, starp citu rada arī virkni citu problēmu – Ahilleja cīpslas novārdzināšanu utt.), bet, otrkārt, tikai retais saprot, ka šim uzspiestajam solim vispār vajadzētu pretoties, jo viss apavu mārketings ir vērsts uz pildīto papēdi un skriešanu caur to.. Skriešanas iesācējam, kas nekādu papildus informāciju nav meklējis, nav nekāda pamata neticēt veikala pārdevējam, kurš runā apavu ražotāju interesēs, līdz ar ko tieši iesācējiem šie apavi varētu potenciāli nodarīt vislielāko ļaunumu. Zinošs skriešanas profesionālis varētu tikt sveikā cauri, pateicoties pareizāk pielāgotam solim.

1) Kreisajā pusē - apavu radītā nedabīgā soļa nelabvēlīgā ietekme; 2) Labajā pusē - skrienot basām, mēs no pēdām saņemam atgriezenisko saiti atpakaļ uz smadzenēm par seguma stāvokli, tādējādi spējot pielāgot soli

1) Kreisajā pusē - apavu radītā nedabīgā soļa nelabvēlīgā ietekme; 2) Labajā pusē - skrienot basām, mēs no pēdām saņemam atgriezenisko saiti atpakaļ uz smadzenēm par seguma stāvokli, tādējādi spējot pielāgot soli

Vēl viens pretarguments baskāju skriešanai varētu būt tas, ka ārsti, pie kuriem mēs vēršamies traumu gadījumā, parasti iesaka tieši vilkt korektīvus apavus, ortopēdiskas zoles un tādas lietas. Mēs, protams, ārstiem parasti akli ticam. Bet vai nevar būt tā, ka arī ārsti var kļūdīties, ņemot pie tam vērā, ka, lai arī pētījumi par apavu kaitīgumu ir jau diezgan seni, tomēr baskāju kustība tikai pēdējos gados ir vairāk pieņēmusies spēkā, un varbūt arī ārsti drīz vien būs spiesti savu viedokli mainīt? Ortopēdijas ķirurgs Dr. Joseph Froncioni esot salīdzinājis mūsdienu medicīnas ticību apaviem ar nesenā pagātnē (ap 1982. gadu, kā teikts Baer pētījumā) valdošo ticību tam, ka kaut kāda `baby formula` (laikam mākslīgi radīts piens zīdaiņiem) ir pārāks par dabīgo mātes pienu. Tieši tāpat kā ar apaviem, arī toreiz `baby formula` radītāji ļoti agresīvi reklamēja savu produktu, veica mārketinga akcijas, pārliecināja cilvēkus, ka šis produkts gluži vienkārši IR NEPIECIEŠAMS! Viņi izdāļāja paraugus slimnīcām un ārstu kabinetiem, lai radītu saukli, ka šo formulu atbalsta medicīna. Rezultātā liela daļa mediķu tiešām sāka šo produktu ieteikt, tika novērots straujš kāpums produkta tirdzniecībā un straujš kritums barošanā no krūts. Taču dažus gadus vēlāk veiktie pētījumi pierādīja, ka pieņēmums par šīs formulas nepieciešamību bija ne tikai aplams, bet pat potenciāli bīstams. Dabiskais piens tika atzīts par krietni pārāku par šo produktu. Šobrīd likums nosaka, ka uz šī produkta jābūt uzrakstam par to, ka dabiskais piens ir krietni pārāks par šo produktu.. Varbūt arī uz apavu kastēm kaut kad sāks rakstīt līdzīgus brīdinājumus..

Ir vēl daudz citu pētījumu. Šos pieminētos es smēlos no Jason Robillard grāmatas `The Barefoot Running Book`, kuras pirmās 52 lappuses pa brīvu pieejamas tās mājas lapā. Vēl vesela nodaļa par līdzīgām tēmām atrodama arī Christopher McDougall grāmatā `Born To Run`. Starp citu, kādā nesenā intervijā Christopher McDougall izteicies, ka viņš jau ir gribējis šo nodaļu no grāmatas vispār ņemt laukā, jo domājis, ka šīs lietas taču visi jau tāpat zin.. Tomēr labi, ka atstāja, es tur atradu daudz noderīgas informācijas. Bet tas tomēr ir interesanti, ka ir tik daudz pētījumi par apavu kaitīgumu, bet tie tomēr vēl joprojām atrodas veikalu plauktos. Nevaru iedomāties nevienu citu potenciālu bīstamu produktu, ar kuru kaut kas tāds būtu iedomājams..

Interesanti vēl palasīt arī iepriekš minētā ortopēdijas ķirurga Dr. Joseph Froncioni eseju par šiem pētījumiem un paša pieredzi tajos. Gribētu citēt tikai vienu minētā autora sarunu pa tālruni ar kompānijas Nike izpētes laboratorijas direktoru Mr. Gordon Valiant:

JF: “Mr. Valiant. My name is Dr. Froncioni and I’m an
orthopedic surgeon. I treat a lot of runners and I was just
wondering what your thoughts were on the whole issue of
running injuries possibly being caused by your running shoes.”
… long pause …
GV: “Umm … well … I’m afraid I’m not at liberty to discuss
that matter.”
SAY WHAT!!!??
JF: “Mr. Valiant, in case you missed it, I’m NOT a reporter.
I’m just an orthopedic surgeon who’s looking for some answers
for his patients. Let me rephrase. Surely you have data to
support the injury protection claims you make about your
running shoes … surely sir … ”
GV: “Well … I could refer you to our marketing people and
I’m sure they could send you something.”
Nope. We’re not on the same wavelength at all. I’m sure the
lawyers have given these guys a gag order.
JF: “Mr.Valiant, your marketing people send me stuff all the
time; it’s all over the Runner’s World I get every month. Anyway,
nice talking to you.”

Šeit laikam īsti nav, ko piebilst..

Lai vai kā ar minētajiem pētījumiem, cilvēki ir kaut kā pilnīgi šķērsām pieradināti pie domas, ka vispār nepieciešams jautāt šo jautājumu: `Kāpēc skriet basām?` Ja domājam loģiski, tad mūsu noklusētais stāvoklis vienmēr bijis ar plikām pēdām – tādi mēs esam piedzimuši. Pareizais jautājums būtu: `Kāpēc man nepieciešams kaut ko mainīt? Kāpēc man nepieciešami apavi?` Un, lūk, uz šo jautājumu, apavu ražotājiem, būtu vajadzīgs atbildēt, dot reālu pamatojumu. Speciāli skriešanas apavi parādījušies tikai pirms dažiem gadu desmitiem, kamēr pirms tam simtiem tūkstošu gadu cilvēki skrēja bez apaviem (vai ar tādiem apaviem, ko mūsdienās saucam par minimālajiem). Bet tieši uz šo būtisko jautājumu neviens apavu ražotājs nespēj sniegt pamatotu atbildi. Jā, ir saukļi par to, ka pēdas pēc noklusēšanas ir vājas (diezgan aplami – šis būtu laikam tad vienīgais izņēmums visā evolūcijas vēsturē, kad daba laika gaitā kaut ko padarījusi nevis stiprāku, bet vārgāku), tāpēc tās nepieciešams atbalstīt mākslīgi. Bet tie ir tikai saukļi. Pats gan speciāli meklējis neesmu, bet esmu lasījis, ka nevienam apavu ražotājam nav neviena zinātniska pētījuma, kurš pamatotu apavu nepieciešamību pēdas `nepilnību` korekcijai. 2008. gadā ar šo jautājumu nodarbojās Craig, Parker un Callister, un viņiem neesot izdevies atrast nevienu recenzētu pētījumu, kas atbalstītu ideju par nepieciešamību pēc apaviem, kas koriģē pēdas dabisko funkcionalitāti.. It nevienu! Ja kādam ir zināms kāds šāds pētījums, to neapšaubāmi arī man būtu interesanti palasīt..

Vai evolūcija tiešām būtu kļūdījusies, un šī komplicētā pēdas struktūra nespētu pati par sevi parūpēties?

Vai evolūcija tiešām būtu kļūdījusies, un šī komplicētā pēdas struktūra nespētu pati par sevi parūpēties?

Starp citu, biomehāniķis Benno Nigg, kurš pirmais savulaik nāca klajā ar ideju par `motion-control` tipa skriešanas apaviem, kā arī palīdzēja tos izstrādāt, nu jau ir atzinis, ka tas bija labs mēģinājums, kas tomēr izrādījies neveiksmīgs, jo patiesībā šie apavi mums nodara vairāk ļauna nekā laba.. Pat viņš! ;) Tas, ka lielie monstri – apavu ražotāji – to īsti neatzīst, ir tikai dabiski, tā taču ir nenormāli liela miljonu un miljardu industrija. Neskatoties uz to, pēdējā laikā arī šie ražotāji sāk izstrādāt kaut ko uz minimālistu apavu pusi. Gan Adidas ir kaut kas uz to pusi, kas Nike, gan New Balance ir pat vesela minimālistu sērija. Tā kā varbūt ir tomēr cerība, ka ejam pareizajā virzienā!

About these ads

12 thoughts on “Būt vai nebūt skriešanas apaviem – ko saka zinātne!

  1. Sāksim ar to, ka es tev neoponēju (tas lai neuzvelcies), bet gan mēģinu izraisīt diskusiju.

    Vlom meklēt, bet caur kāpēju online literatūru biju aizrakusies līdz rakstam par baskāju skriešanu gargabalos un to, kā ir attīstījušies un mainījušies pati skrienošā publika.

    īsumā tas viedoklis bija tāds, ka tos daudzos gadsimtus lielie gargabalu skrējēji bija lielākoties tie, kam dabiski jau uz to bijis talants, viegli kauli, kalsns augums un tādā garā. Pēdējos pārdesmit gadus, kopš parādījās amortizējošie skriešanas apavi, skriešana ir kļuvusi cilvēkiem daudz pieejamāka, vieglāka un ir pārvērtusies par modes kliedzienu – skrien visi – arī resnie, druknie un smagnējas miesasbūves cilvēki. Tas ari ir arguments, kas ir spēcīgi ietekmējis traumu statistiku – tomēr ne visi sporta veidi ir piemēroti visiem cilvēkiem.

    Vel tur bija eksperimentu tabuliņas triecieniem un slodzi, kur bija salīdzināta skriešana piezemējoties uz papēža un pēdas priekšpuses. Otrajā gadījumā patiešām būtiski samazinās slodze uz ceļgalu un gūžu, bet ievērojami palielinās slodze uz potīti (tiesa kopējais slodzes cipars tomēr bija mazāks). Secinājums no tā bija tāds, ka baskāju skriešana nav brīnumlīdzeklis, kas atrisinās visas ar skriešanu saistītās problēmas. Ja tev ir regulāras traumas skrienot uz papēža, tad nomainot skriešanas tehniku var gadīties arī tā, ka vienkārši iedzīvojies jaunā, savādākā traumu komplektā.

    • Nezinu gan, kā ar potīti, bet, skrienot basām, pavisam noteikti ir lielāka slodze uz ikriem un Ahilleja cīpslu. Ahilleja cīpsla vispār ir visvairāk novājinātā saite apavu valkāšanas rezultātā. Tāpēc, protams, uzsākt baskāju skriešanu vajadzētu ļoti palēnām, lai šī cīpsla (un arī visas pārējās saites) pagūst pie jaunajiem apstākļiem pierast. Tad arī traumām būt nevajadzētu.

      Bet senos laikos arī skrēja visi, citādi nebija iespējams iegūt pārtiku.. Cita lieta, ka starp šiem visiem nebija tādu resnuļu kā mūsdienās ;) Bet vienalga esmu lasījis daudz atsauksmes no ļoti smagiem cilvēkiem, kas sākuši skriet ar apaviem un nepārtrauktie traumējušies, bet, atmetot apavus, pārgājušas arī traumas. Varbūt ir arī cita veida pieredze citiem cilvēkiem (gan jau ka ir), bet man kaut kā nav gadījies tādu īpaši piefiksēt.

      Vēl vispār jāsaka, ka zināmā mērā ir taisnība, ka bez apaviem iespējams iedzīvoties citādā traumu komplektā, taču šīs traumas ir citas kategorijas – var nobrāzt ādu, skrienot pa asfaltu, var iegūt savainojumu, uzkāpjot uz čiekura, var sadurt pēdu, neskatoties, kur skrien. Bet, ja jāizvēlas, vai gūt šāda veida traumas, kas ļoti ātri pāriet, vai arī kaut kādus saišu iekaisumus, ar kuriem pēc tam jācīnās mēnešiem un gadiem, tad es labāk izvēlos pirmo variantu :) Pie tam – no šāda veida traumām var izvairīties ar minimālo apavu palīdzību.

      • Protams ar stingru paškontroli, zvērīgu režīmu un neatlaidīgiem treniņiem arī drukns cilvēks ar smagu skeletu un īsām kājelēm var uztrenēties līdz zināmai pakāpei, bet jebkurā gadījumā šams pasaules maratonos pa pirmajām vietām nekad neskries.

        Ģenētiku un iedzimtību akmens laikmetā neviens nebija likvidējis, vienkārši situācijā, kad medījums ir jānoskrien, lielākas izredzes izdzīvot ir tam, kurš to spēj. Tas, kurš nespēj – tas izdomā ka šķēpu var ari mest, medījumu aplenkt, iedzīt slazdā un citas metodes, kurās skriešanas ātrums ir mazsvarīgs lielums. Bāzt acīs mistisko alu cilvēku, kas skrējis simtiem kilometrus geparda ātrumā ar basām kājām, ir smieklīgi. Cilvēki nekad nav skrējuši ātrāk par zvēriem, tie šamos vienmēr ir medījuši vairāk ar prātu nekā ar kājām. Vistuvākais sports aizlaiku medībām varētu būt sprints, nevis maratons.

        • Esmu atpakaļ no Prāgas, varu atkal kaut ko piebilst.

          Ļoti kļūdains ir priekšstats, ka medībām piemērotāks bijis sprints nevis garo gabalu skriešana. Sprintā cilvēks nekad nav varējis līdzināties, piemēram, gazelēm. Nav spējis ne tās ar sķēpu aizsniegt, ne aplenkt. Tāpat neviens nesaka, ka cilkvēks spējis skriet geparda ātrumā simtiem kilometru, jo ar ātru skriešanu šis radījums patiešām nekad nav bijis apveltīts. Taču izdzīvojis Homo Sapiens un izspiedis no vides daudz pārāko sugu – Homo Neandertalus – ir tikai un vienīgi iespējai skriet ļoti ilgi! Atšķirībā no vairuma dzīvnieku, cilvēkiem ir sviedru dziedzeri, kas ļauj tiem atvēsināties skrējiena laikā. Gazelei, turpretī, nepieciešams pēc laiciņa apstāties un atvēsināties, citādi tā gluži vienkārši nomirs no pārkaršanas.. Un tieši to arī mūsu senči izmantoja – citreiz nācās skriet līdzi dzīvniekam 20, citreiz varbūt 50 km, bet agrāk vai vēlāk dzīvnieks paskriet vairs nebija spējīgs.. Pie tam – skrēja tad tiešām visi, visa cillts, arī sievietes ar bērniem uz muguras skrēja līdzi, jo neba nu stieps vīri to dzīvnieku desmitiem kilometru pēc tam atpakaļ uz nomentes vietu.. Tā, lūk!

          Savukārt, medīšana ar prātu sākās tikai vēlāk, kad jau prāts bija attīstījies (neilgā laika posmā Homo Sapiens smadzenes piedzīvoja eksploziju, pieaugot apmēros ~trīs reizes, tikai pateicoties tam, ka tie spēja uzturā lietot pietiekami daudz gaļas). Homo Neandertalus bija daudz spēcīgāki un sākumā arī ar lielākām smadzenēm, ātrāki sprintos, bet nespēja tik daudz un ilgi skriet, tāpēc pie gaļas diez ko netika, un smadzenes viņiem nepieauga, tādēļ tie arī evolūcijas rezultātā piedzīvoja izmiršanu.

            • Nu jā, viņas jau tikai līdzi skrēja, bet vīri skrēja pēc medījuma. Medījums jau arī sākumā bija viltīgs – kad gribēja atpūsties, mēģināja iejukt citu medījumu barā. Vīri jau tik tuvu neskrēja, lai atpazītu, kurš no bara ir īstais, rezultātā varēja sākt atkal dzīties pakaļ citam un tā līdz bezgalībai. Vēlāk iemanījās, ka, ja redz baru, tad kādam jāatdalās no medījuma izsekošanas un jāturas tuvāk baram, tad redz, ka medījums nāk barā un konkrētais eksemplārs jādzen no bara laukā.. :)

  2. Varbūt sporta apavi, tāpat kā citas kaitīgas un profesionāli nomārketētas lietas, rada atkarību. Tādēļ arī grūti no tām atteikties, pat ja apziņas līmenī saproti, ka tā vajadzētu.

  3. Nav jau apavi nekāds izņēmums, kad potenciāli bīstamas lietas tiek plaši lietotas un propogandētas. Īpaši tas attiecas uz tā saucamo “veselības aizsardzību”.
    Piemēram vakcīnas – ir dauz pētījumu, kas parāda to neefektivitāti un kaitīgumu imūnsistēmai, turklāt to lietošana veicina jaunu vīrusu formu veidošanos. Bet bizness zeļ un plaukst.
    Tāpat briļļu, kontaktlēcu un acu lāzerķirurģijas bizness balstās uz maldīgo pienēmumu, ka redzes defekti saistīti ar acs lēcas nepareizu novietojumu acs ābolā. Lai gan jau 19/20 gs. mijā amerikāņu acu ārsts Viljams Beitss izpētīja, ka redzes defekti rodas no novājinātiem vai saspringtiem muskuļiem, kuri izstiepj vai saspiež acs ābolu, un izstrādāja savu metodi redzes atjaunošanai. Briļu lietošana tikai vēl vairāk atrofē šos muskuļus. Tomēr oficiālā medicīna jau vairāk kā 100 gadus(!) neatzīst šos aklājumus, jo tas sagraus milzīgu industriju.
    Domāju var atrast ne mazums līdzīgu piemēru.
    Apavu industrija šajā ziņā šķiet ir krietni elastīgāka, tā arī nepastāv tik ilgi. Protams tā ir liela dilemma ražotājiem un tirgotājiem, kā pieņamami pasniegt to, ka visu laiku tika mācīts skriet caur papēdi, bet tagad tiek piedāvāta alternatīva.

  4. Pingback: Vakara krosiņš « Lindas blogs

Atstāj atbildi

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s