Vakar nolēmu pātraukt skriet pa savu ierasto maršrutu – 3 km apli – un sākt kaut ko interesantāku – improvizāciju. Tā kā man ir distances mērītājs, tad principā taču varu skriet pilnīgi jebkur, kur vien vēlos, nav vairs jāpieturas pie maršrutiem, kuriem zinu garumu! Domāts – darīts! Google kartēs izpētīju savu tuvāko apkārtni un iezīmēju aptuvenu maršrutu, pa kuru varētu skriet. Protams, īsti jau skaidrības nebija, vai tajā vietā visur mežiem varēs normāli tikt cauri, kur plānots, vai būs takas, bet šķita, ka visam vajadzētu būt kārtībā.
Skrēju kopā ar Sandi, kurš maršrutu vispār nepārzināja un tāpēc gatavojās vienkārši skriet man līdzi. Līdz ar to man tika uzkrauts pamatīgs atbildības slogs – neaizskriet pārāk tālu no viņa prom, neskriet arī pārāk lēni, lai nebojātu treniņu viņam, nepazaudēt viņu pusceļā, lai viņš neapmaldās.. Ar otrā punkta izpildi problēmu nebija 
Bet ar trešā gan.. Meža vidū, kur bija paredzēta izskriešana ārā pļavā un tad zemes ceļa atrašana, viss negāja tik gludi – ceļš bija līkumains, es skrēju pārdesmit metrus Sandim pa priekšu, un rezultātā katrs aizskrējām pa savu taciņu.. Kad konstatēju, ka Sandis aizmugurē vairs nav manāms, mēģināju skriet cauri pļavai, tad uz otru pusi, tad pretī pa ceļu, kur domāju, ka kolēģis varētu būt aizskrējis, tad cauri vēl vienai pļavai ar nātrēm 
Tips, kas blakus dārzā pļāva zāli, laikam domāja, ka neesmu īsti riktīgs – izskrienu no meža un sāku skraidīt pa pļavu.. 
Sandi rezultātā tā arī neatradu un nolēmu turpināt ceļu uz māju pusi pa plānoto maršrutu. Vēlāk gan atklājās, ka Sandis esot bijis man aizmugurē redzamības, bet ne kliedziena attālumā.
Plānots bija noskriet aptuveni 8 km – tāds man uz aci šķita maršruts Google kartēs. Rezultātā sanāca noskriet 10,5 km.. Tā teikt, nejauši noskrējās mans otrais ceturtdaļmaratons (pirmo – jaušo – skatīt šeit). Bet maršruts labs – ja noslīpētu to ne īsti skaidro vietu, tad tādu varētu tagad vēl kādu reizi paskriet.
Nejauši noskriet 10 km – impossible!
10,5
Nez vai tur bija tikai 10km!
Versija par nomaldīšanos no manas puses:
Mežā skrienot, Edgars bija kādu gabaliņu priekšā. Ceļš bija mazliet līkumots, taču samērā taisns. Arī iepriekš rādītajās kartēs izskatījās, ka ceļš turpināsies taisni. Kādu brīdi biju nodūris acis skatoties uz ceļu, kad pacēlu, tad tieši priekšā bija krūmu puduris, ceļš pagriezās pa labi un Edgars nebija redzams. Skrēju pa ceļu “pa labi” un sāku domāt, ka tas ir nesakarīgi – Edgars nebija redzams un tik tālu nebija atrāvies. Skrēju atpakaļ pie pagrieziena un ieraudzīju, ka iet divas mazākas takas – pa kreisi un taisni pudurim. Sāku domāt un izdomāju, ka plāns bija skriet taisni, tātad jāskrien tajos priekšējos krūmos.
Izskrēju cauri krūmiem, bet tur otrā pusē pļava. Un kautkur tālumā Edgars vico pa pļaviņu. Kamēr ar līkumu apskrēju apkārt pļavai, kur bija vienīgā taciņa, Edgars atkal bija pazudis skatienam un drīz vien atdūros pret nātru lauku. Lēnām bradāju un pārvarēju dzelošās nezāles. Izskrienot uz kautkāda privātmāju jaunattīstības rajona ielas, tālumā uz īsu brīdi redzēju Edgaru ieskrienam kādā šķērsielā un atkal pazūdam manam skatienam. Kamēr es tiku līdz pagriezienam un kādu gabalu paskrēju uz priekšu, tikmēr Edgars jau bija aizskrējis krietni tālākā attālumā – laikam skrēja sprintu vai ko tādu.
Nu neko, skrēju tālāk, Edgars tikmēr visu laiku stipri attālinājās.
Nu jā, man ar visu līkumoto skriešanu un arī finiša pārcelšanu nedaudz uz priekšu (finišēju ~ pie Mego veikala ieejas) sanāca tieši 10,5 km.
Sprintā gan es tur tajā ciematā neskrēju
Tur vispār bija pūles jāpieliek, lai kaut cik jēdzīgu ātrumu uzturētu, un tāpat regulāri zem 12 km/h krita.. ap 11,5 km/h varbūt tik turējās. Toties sākuma posmā – pēc izskriešanas no meža – gan bija baigi labais taisnais skrienamais gabals, kur varēja ilgu laiku uzturēt pieklājīgāku ātrumu – pat virs 13,5 km/h. Bet nu ne jau sprintu anyway.. 
[...] pirmo reizi, taču iepriekš divas reizes biju noskrējis 10,5 km ar laikiem attiecīgi 57:30 un 54:08, kā arī divas reizes pa 10 km ar laikiem 53:12, 52:12. Šoreiz 11 km noskrēju 55 minūtēs un 48 [...]