Vakar uzsāku jauno skriešanas sezonu.. Nekad vēl ziemā nebiju skrējis brīvā dabā, tāpēc šis man bija jauna veida eksperiments – patiks vai nē! Skrēju stadionā pie mājas un, tā kā tagad jau kādu laiku nebiju skrējis (faktiski kopš rudens sākuma), tad iesildīšanās nolūkos noskrēju minimālo devu – 10 apļus jeb 3 km. Šodien kājas vienalga nedaudz sāp, kas ir labi. Ārā bija sniegs, stadionā vēl jo vairāk, bija daudz tautas – sīki tipi ar vecākiem vai vecvecākiem izbaudīja ziemas priekus, spēpojot, šļucot no kalna, braucot ar ragaviņām vai vienkārši pastaigājoties ar vai bez suņa. Tāds īpatnis, kas šādā laikā skrien, biju es vienīgs..
Kādi tad secinājumi par skriešanu šādos apstākļos. Ja visu rezumē vienā vārdā un atbild uz augstāk uzdoto jautājumu par eksperimenta rezultātu, tad jāsaka, ka patika. Bija citādi kā vasarā – piefiksēju vairākas lietas, ko būtu jāņem vērā katram, kas vēlas iejusties manā ādā, tādēļ tagad vēlējos tikai nedaudz padalīties ar jauniegūtajām gudrībām.
Pirmkārt – lai skrietu ziemā, nepieciešams citāds apģērbs kā vasarā.. Visai loģiski! 
Tā kā šodien (kā par brīnumu) neesmu ne saaukstējies, ne arī saķēris iesnas/klepu/citas kaites, tad jādomā, ka ar apģērba izvēli būšu trāpījis desmitniekā – garās bikses (ne džinsu, ne arī kaut kādas speciālās rūdīto sportistu, bet gan kaut kāda sintētika) un krekls (pabiezs, vieglā trikotāža) ar garām rokām ir īstais ekipējums ziemas skrējējiem. Papildus tam ļoti noderēja šalle ap kaklu un tāds mīksts un pūkains drēbes gabals ap galvu, kas pildīja divas funkcijas – sildīja ausis un neļāva matiem krist acīs (ļoti noderīga lieta).
Otrkārt – ievērojiet seguma īpatnības! Ziemā skrienamās takas segumi dažādās vietās var atšķirties daudz vairāk nekā vasarā. Galvenokārt, atšķirības jāņem vērā slīdamības ziņā – ja šur tur ir pliks asfalts ar slīdamību tuvu nullei, tad citur var pēkšņi būt jau ledus kārtiņa, kas pie pirmās sastapšanās var noguldīt uz lāpstiņām pat visrūdītākos sportistus, bet traumas gūšana nepavisam nav vēlama. Manā gadījumā gan segums visā stadionā bija apmēram vienāds – sniegs bez ledus paslēptuvēm.
Treškārt – ja vasarā, skrienot šajā pašā stadionā, nebiju pat aizdomājies par savu skriešanas trajektoriju, tad tagad ar grūtībām nācās noteikt, kur ir laukuma robežas, jo sniega sega uz laukuma un skrejceļa bija apmēram vienāda 
Tā nu skrēju uz sajūtu, kur vajadzētu būt skrejceļam. Šis aspekts jāņem vērā, plānojot savus ziemas maršrutus pēc atmiņām no vasaras skrējieniem – taka varētu nepavisam nebūt acīmredzama..
Ceturtkārt – pēc skriešanas noteikti vajadzētu veltīt laiku arī staipīšanās vingrinājumiem, tieši tāpat kā vasarā. To atmešana nekādā gadījumā nebūtu attaisnojama ar auksto laiku – sliktākā gadījumā to vajadzētu izdarīt kaut vai mājās siltumā, ja tas iespējams, bet labāk jau turpat pie speciāli šim nolūkam paredzētajiem stieņiem skriešanas (finiša) vietā. Katrā ziņā to vajadzētu izdarīt pēc iespējas ātrāk pēc skrējiena beigām, kamēr vēl muskuļi nav atdzisuši un saites ieņēmušas nepareizās formas..
Šoreiz tas arī viss, ceru, ka mana ziemas skriešana turpināsies, nevis tiks atmesta slinkuma dēļ..
Piektkārt -pārliecinies, ka tavi zobi nav jūtīgi pret aukstumu, vai arī ar caurumiem – ja tā būs – nebūs nekādas skriešanas
Par šādu lietu man pat prātā nebija ienācis
Laikam tas nozīmē tikai to, ka mani zobi nav jūtīgi pret aukstumu..
mani ir jūtīgi, jo ir jāliek ielāpi zobiem
pret auksutmu nekādu pretenziju nav, tik tie zobgrauži….
Ceru, ka neielaužos – pati šodien arī sāku skriet. Pēc ilga laiciņa. Lai gan vietā, kur sniega ļoti maz. Un pa kāpām vasarā tā nepaskries kā ziemā.
stfu, kas ir zobgrauži? :O
Blondā Saule, nu jā, skriešana pa kāpām ir pavisam cits sporta veids, kurā maz līdzību ar skriešanu pa cietu un viendabīgu virsmu. Skriešana pa sniegu gan nedaudz uz to pusi velk, ja sniegs nav pārāk pieblietēts.
zobgrauži ir tie ļauni caurumu taisītāji zobos!
zin cik grūti ir skriet uz vilcienu kad salst zobi. phee…..
Īstenībā nezinu gan.. Bet nu skaidrs, tad tie zobgrauži laikam ir kādi mītiski personāži no aizvēsturiskām teikām.
Gluži jau tikai pa kāpām neskrienu – tiek skriets arī pa pilsētas nomaļākajām ielām, jo mērķis ir vienmēr aizskriet līdz jūrai.
man veel ienaaca praataa – ka nevajadzeetu pie tiem speciaalajiem stienjiem ar plikaam rokaam tureeties un arii meeli likt klaat. Citaadi veel Riigu redzees
Un veel man shkjiet, ka vistraakaakais, ar ko jaasaskaras shaadaa laikaa ejot skriet, ir nepaartrauktaa aukstaa gaisa straume, kas veljas iekshaa kaklaa. Jo, ja graadi miinusaa, caur degunu nav iespeejams paelpot – vienkaarshi aizsalst.
Blondā Saule, pa ielām varētu būt grūti skriet – jāievēro luksafori, satiksme utt. Labāk jau pa meža takām, tā teikt – cauri mežam uz jūru!
Nejuris – taisnība gan, to aizmirsu pieminēt, ka noteikti vajadzētu vilkt gaisu caur degunu (pūst ārā jau var arī caur muti, tas pat ir vieglāk). Varētu būt vajadzīgs zināms treniņš, lai apgūtu šādu elpošanas stilu, ja vasarā piekopts citāds stils.
Par laimi – manā maršrutā luksaforu nav. Un satiksme ir minimāla, un tiek skriets arī caur sava veida parciņu
Nu tad jau cita lieta
Pēc pieredzes: skrienot temperatūrā zem mīnus 10, krasi pieaug bronhīta/plaušu karsoņa risks.
Pa cietu pamatni skrienot vairāk par 5 km dienā, var iedzīvoties locītavu sāpēs: nav amortizācijas. Tāpēc labāk pa mežu, kur nav taciņu un piemīdīta sniega.
Skrienot pa dziļu sniegu, baigi labi var izlikt spēkus
Tiesa gan, pa asfaltu skriet nav labi, krietni labāk pa mežu. Bet amortizāciju var palielināt, iegādājot labus, tieši skriešanai piemērotus apavus. Skriet zem mīnus 10 vēl neesmu mēģinājis un nez, vai tuvākajā laikā arī mēģināšu
[...] noskriešanu. Ja plānojat piedalīties, noteikti vērts apdomāt lietas, kas saistītas ar skriešanu ziemā un par kurām varbūt ikdienā nemaz padomāt nesanāk. Norises datums: 01.01.2010. Mājas lapa: [...]
[...] Jaunajā gadā atkal atcerējos par Rīgas maratonu un 18. janvārī noskrēju savu pirmo ziemas skrējienu, cerot, ka šādi iesāksies mana jaunā skriešanas sezona. Taču cerības bija veltas.. Kādēļ? [...]